Mizofonija un gadījuma piemērs

Mizofonija, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "iebilst pret skaņām", ir nosacījums, kurš izraisa cilvēku reaģēšanu ar negatīvām emocijām, trauksmi vai dusmām uz konkrētām skaņām. Šīs skaņas, kas izraisa reakciju, sauc par "skaņas kairinājumiem" un bieži vien ir tieši saistītas ar cilvēka darbībām, piemēram, žvadzināšanu, košļāšanu vai elpošanu u.c.. Mizofonija var būtiski ietekmēt indivīda dzīves kvalitāti, radot konfliktus attiecībās, problēmas skolā vai darbā, un pat izvairīšanos no sociālās saziņas.

Lai gan mizofonijas definīcija un klasifikācija joprojām ir diskutējama, tā ir atzīta kā potenciāli invalidizējoša (Jastreboff & Jastreboff, 2001; Schroder, Vulink, & Denys, 2013). Šis nosacījums tiek pakāpeniski atzīts gan psihiatrijas, gan otorinolaringoloģijas jomā, un tā pētījumi strauji attīstās.

Etioloģija un patofizioloģija

Mizofonijas etioloģija un patofizioloģija joprojām nav pilnībā izprasta. Tomēr, zinātnes literatūra liecina, ka tai var būt neiroloģiska pamatojums. Piemēram, Kumar et al., (2012) ir identificējuši smadzeņu reģionus, kas ir hiperaktīvi, kad cilvēki ar mizofoniju dzird kairinošas skaņas. Šie reģioni ietver insulu, anteriāro cingulāro korteksu un vidējo temporālo girusu, kas ir saistīti ar emocionālo reakciju uz stimulu un empātiju.

Bērnu un jauniešu pētījumā, kas veikts 2018. gadā, Edelstein et al. atklāja, ka mizofonija ir saistīta ar augstāku līmeni sensoriskas pārslodzes, lielāku trauksmes līmeni un zemāku dzīves kvalitāti. Šis pētījums liecina, ka mizofonija var būt saistīta ar plašāku sensoriskas reakcijas traucējumu spektru.

Ārstēšana

Lai gan vēl nav oficiāli apstiprinātas terapijas mizofonijas ārstēšanai, dažādas terapijas formas var palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar šo nosacījumu. Kognitīvā uzvedības terapija (CBT) ir viens no visbiežāk ieteiktajiem piegājieniem (McKenna, Handscomb, Hoare, & Hall, 2014). CBT palīdz cilvēkiem mainīt savu uztveri un reakciju uz kairinošām skaņām.

Nesenā metaanalīze, ko veica Zhou, Wu, & Strodl (2020), atklāja, ka kognitīvā uzvedības terapija var būt efektīva mizofonijas simptomu samazināšanā, bet tā prasa tālākus pētījumus, lai noteiktu šīs terapijas efektivitāti un drošību.

Tādējādi, mizofonija ir komplekss un maz izprasts nosacījums, kas rada nozīmīgas dzīves kvalitātes problēmas tiem, kas no tā cieš. Lai gan mēs joprojām mācāmies par mizofonijas cēloņiem un terapijas iespējām, ir skaidrs, ka šis nosacījums prasa vairāk uzmanības no zinātniskās sabiedrības un klīniskās prakses.


Šajā rakstā daļā es aprakstīšu nesenu gadījumu un pieeju, kas bija efektīva.

      Klients:12.g.v., zēns, vairākus gadus cieš no trauksmes, kura mēdz vainagotes ar sevis sišanu un rodas dzirdot dažādas skaņas, kuras rada runā blakus esoši cilvēki sadzīvē.

 

    Stāvokļa izpratne: Pirms jebkādas palīdzības uzsākšanas ir svarīgi izprast stāvokli un tā izraisītājus. Pirmais solis ir noteikt specifiskas skaņas, kas izraisa emocionālu reakciju.

    Kas nestrādāja:  relaksācija, vizualizācija un suģestijas, lai palīdzētu tikt galā ar mizofonijas simptomiem.

      

  •     Kas nostrādāja:Desensitizācija- Izmantojot hipnozi- pakāpeniski pakļaut personu specifiskajām skaņām kontrolētā un drošā vidē. Laika gaitā tas mazināja  emocionālās reakcijas intensitāti uz šīm skaņām.
  •     Pozitīvu asociāciju veidošana: Hipnozes laikā  veidoju jaunas, pozitīvākas asociācijas ar trauksmi izraisošajām skaņām . Respektīvi, šo skaņu saistīšanu ar patīkamām atmiņām vai emocijām.

 

Lai gan hipnoze varētu sniegt zināmu atvieglojumu dažiem mizofonijas kientiem, ir svarīgi saprast, ka vairāk pētījumu ir nepieciešams, lai noteiktu šīs pieejas efektivitāti. Kā vienmēr, indivīdiem vajadzētu konsultēties ar veselības aprūpes sniedzēju pirms jebkādas jaunas medicīniskas vai psiholoģiskas problēmas ārstēšanas vai konsultēšanas uzsākšanas .

Atsauces:

    Jastreboff, M. M., & Jastreboff, P. J. (2001). Components of decreased sound tolerance: hyperacusis, misophonia, phonophobia. ITHS News Lett, 2, 5-7.

    Schroder, A., Vulink, N., & Denys, D. (2013). Misophonia: diagnostic criteria for a new psychiatric disorder. PloS one, 8(1), e54706.

    Kumar, S., Tansley-Hancock, O., Sedley, W., Winston, J. S., Callaghan, M. F., Allen, M., ... & Griffiths, T. D. (2017). The brain basis for misophonia. Current Biology, 27(4), 527-533.

    Edelstein, M., Brang, D., Rouw, R., & Ramachandran, V. S. (2013). Misophonia: physiological investigations and case descriptions. Frontiers in human neuroscience, 7, 296.

    McKenna, L., Handscomb, L., Hoare, D. J., & Hall, D. A. (2014). A scientific perspective on misophonia. International Journal of Audiology, 53(11), 724-731.

    Zhou, X., Wu, M. S., & Strodl, E. (2020). Cognitive behavioral therapy for misophonia: An open trial. Journal of Obsessive-Compulsive and Related Disorders, 25, 100518.
.