Attiecības

 

Nav jāgaida Valentīndiena, lai iepriecinātu mīļoto

 

Ilze ZONNE

 

Tuvojas 14. februāris. Vai tā ir visu mīlētāju diena vai nejēdzīgu banālu izdarību čempionāts? Uzskatiet, kā gribat.

„Manuprāt, nav jāgaida kāda noteikta diena, lai savu mīļoto cilvēku iepriecinātu ar puķēm vai dāvanu un vienkārši pateiktu: es tevi mīlu,” teic psihologs, hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis. „Tad prieks un pārsteigums varbūt pat būs lielāks nekā datumā, kad lieli un mazi skraida apkārt, dāvinot cits citam sirsniņas. Es saprotu, ka romantiskās īsziņas, vēstulītes un satikšanās varētu būt aktuālas cilvēkiem vecumā, kad viņi meklē sev otru pusīti, nav svarīgi – 16 vai 60 gados, bet kad redzu, ka maza meitene dāvina sirsniņas savam tētim vai skolā notiek Valentīndienas pasākumi pirmklasniekiem, tas man liekas dīvaini. Loģiski spriežot, Valentīna dienai būtu mūs jāsatuvina, bet visas šīs telekomunikācijas un mārketinga aktivitātes rada pseidovērtības: kaut kur ir jāiet, kaut kas ir jāpērk, tā vietā, lai vienkārši mīlētu viens otru.”

Bet ko īsti nozīmē – mīlestība? „Māja” lūdza Edgaru Skrodeli dalīties pārdomās par atziņām, ko dažādos laikos pauduši domātāji.

 

Īsta mīlestība līdzinās spokam: visi par to runā, bet reti kāds ir redzējis.

(Fransuā de Larošfuko (1613 – 1680), franču domātājs)

Tas man uzreiz atsauc prātā stāstu par trim aklajiem, kuri aptausta ziloni. Viens saka: tā ir liela, resna čūska. Otrs: tie ir stabi. Trešais: nē, tas ir milzīgs akmens. Katram cilvēkam ir sava mīlestības definīcija. Reiz kāda seminārā mums ar studiju biedriem bija uzdevums stundas laikā izdomāt atbildi – kas ir mīlestība. Neatceros precīzi, kā mēs to formulējām, bet nospriedām, ka tās ir stingras jūtas, varētu teikt, emocionāls afekts. Katra cilvēka atbilde uz šo jautājumu atkarīga gan no viņa fantāzijas, gan no audzināšanas. To, kā mēs spējam mīlēt, ļoti lielā mērā nosaka mūsu vecāki – vecāki vispār veido mūsu seksualitāti, no viņiem mēs mācāmies, kā izturēties pret pretējo dzimumu. Lielākoties pirmā nozīme, kas cilvēkiem saistās ar vārdu „mīlestība”, tomēr ir mīlestība pret pretējo dzimumu. Lai kā laikmets ir izmainījis domāšanu, agri vai vēlu statistiski vidējais cilvēks tomēr sāk domāt par fundamentālām vērtībām, vēlas bērnus, grib kaut ko aiz sevis atstāt, domā par ģimeni, drošību un mīlestību – tās tomēr ir pamatvajadzības cilvēka vērtību sistēmā.

 

Mīlestība nēsā tādas brilles, caur kurām kapars šķiet zelts, nabadzība – bagātība, ugunīgi pilieni – pērles.

(Migels de Servantess (1547 – 1616), spāņu rakstnieks)

Patiešām, pirmajā brīdī, kad ir tā romantiskā iemīlēšanās, cilvēki visu redz kā caur rozā brillēm. Tas ir kaut kas fantastisks, bet agri vai vēlu šīs brilles nokrīt. Un ko tad darīt? Bieži cilvēki sajauc realitāti ar savu izdomu un domā, ka viņi var pārvērst to kaparu par zeltu vai nabadzību par bagātību, bet paiet kāds laiks un tad mīlestībai varētu būt jauna fāze – kad cilvēks pieņem otru ar visām viņa īstajām īpašībām.

 

Mīlestība mēmu padara daiļrunīgu, neprašu gudru, sliņķi čaklu.

(Sengrieķu sakāmvārds)

Kolosāls teiciens. Kad cilvēks grib piekļūt savam mīlestības objektam, viņš, protams, izdarīs visu, ko spēs. Mīlestība rada motivāciju, lai sasniegtu savu elku. Mīlestība var būt arī platoniska, pret kādu dižgaru, piemēram. Un to var uztvert arī tā, ka mīlestība sniedz iedvesmu.

 

Mīlestībai nav vakardienas, mīlestība nedomā par rītdienu. Tā alkst pēc šodienas, kas tai nepieciešama bez atlikuma, neierobežota, neaptumšota.

(Heinrihs Heine (1797 – 1856), vācu dzejnieks)

Tas man atgādina tauriņus, kuri skrien ugunī un sadeg. Reizēm tiešām mīlestības dēļ cilvēki sastrādā dažādus darbus, kurus rīt vairs negribas atcerēties. Mīlestība patiešām spēj aptumšot prātu – notiek tāda kā apziņas sašaurināšanās, trūkst jebkādas kritikas. Droši vien lielākā daļa cilvēku atceras, ka tad, kad viņi bija iemīlējušies, šo jūtu objekts likās skaistākais un labākais, kaut gan citi bija neizpratnē.

 

Visgrūtāk izārstējama tā mīlestība, kas radusies no acu pirmā skatiena.

(Žans Labrijērs (1645 – 1696), franču rakstnieks)

Es ticu mīlestībai no pirmā acu uzmetiena. Mana personīgā pieredze liecina, ka tā ir iespējama: tu ieraugi to cilvēku un ir klikšķis, it kā divas pārlauzta ābola pusītes pēkšņi tiktu saliktas kopā un viena otrai perfekti atbilstu. Tad pazūd jebkāda kritika un tev liekas, ka šinī cilvēkā viss ir labs, kaut gan viņā varbūt ir ļoti daudz reāli kaitinošu īpašību. Vēlāk jau iemācās šīs īpašības pieņemt un ar tām sadzīvot. Taču nevajag jaukt iemīlēšanos ar mīlestību. Iemīlēšanās ir tā „ķīmija”, kad smadzenēs kaut kas mainās, bet pēc tam, kad tas norimstas, iestājas ikdiena un iestājas mīlestība – tā īstā.

 

Spēcīga ir mīlestība, ja tā saņēmusi sāpju ugunskristības.

(Selma Lāgerlēva (1858 – 1940), zviedru rakstniece)

Tā patiešām ir, lai gan dzīvo notiek visādi. Es katru dienu dzirdu daudz un dažādus cilvēku stāstus. Ir tādi, kuri nodzīvo kopā desmit, divdesmit, trīsdesmit gadus un ir izgājuši cauri neiedomājamām lietām, dažs pat nenoticētu, ka tik grūti kādam var iet. Un pēc tam piepeši viens otru pamet – vienkārši tāpat vai arī iemīlas kādā citā. Tas ir grūti izprotams... Ir taču solījumi, kurus cilvēki dod viens otram, ne jau obligāti pie altāra, ir taču tāda lieta kā uzticība. Tiem nevajadzētu būt tikai tukšiem vārdiem.

 

 

Pārāk karsta un dedzīga mīlestība galu galā beidzas ar apnikumu un ir kaitīga tāpat, kā pārāk garšīgs ēdiens kuņģim.

(Ovīdijs (43. – 17. g. p.m.ē.), romiešu dzejnieks)

Trakie mīlētāji ar savām vētrainajām izpausmēm ar laiku sāk citiem apnikt – atkal kaut kur kopā nolīduši, vēl nevar rimties. Bet reti kad viņi ilgi iztur kopā, parasti vēlāk tomēr šādi cilvēki atrod mierīgāku otro pusīti un reizēm paši brīnās – tā gribējās trakumu, bet nu ilgojas tieši pēc tāda mierīgāka cilvēka sev līdzās. Vai otrādi – mierīgajam gribas kādu, kurš izdaiļo viņa dzīvi ar savu neprognozējamību, jo citādi būtu garlaicīgi. Parasti tā pārāk karstā mīlestība ir vienkārši sekss, iemīlēšanās. Gadās, ka viens domā, ka tās ir jūtas, tāpēc uztur šīs attiecības, bet otrs vienkārši ir iemīlējies. Tad sāk noplakt tā „ķīmija”, smadzeņu darbība lēnām nomierinās un tam, kuram tā bija tikai iemīlēšanās, tas viss sāk pāriet, bet otrs jūtas kā pie sasistas siles.

 

Draudzība bieži beidzas ar mīlestību, bet mīlestība reti kad beidzas ar draudzību.

(Čārlzs Kālebs Koltons (1780 – 1832), angļu rakstnieks)

Ļoti labi teikts. Sabiedrībā pastāv tāds mīts, ka vīrietis un sieviete nevar būt draugi. Ja tā ir, apkārtējie skatās uz viņiem ar aizdomām. Mūsu laikā var būt tādi varianti, kas senāk nešķita iespējami. Mīlestība reti kad beidzas ar draudzību – tas gan ir fakts, jo starp cilvēkiem, kuri ir bijuši emocionāli ļoti tuvi, mīlestībai zūdot, vietā bieži nāk jūtas ar pretēju zīmi. Ja tā ir bijusi tikai aizraušanās – tad gan var palikt draugi.

 

Kas mīl, nevar just naidu ne pret vienu, nevar būt greizsirdīgs.

(Rainis)

Te acīmredzot ir runa par īsto mīlestību – tad tur patiešām nav naida vai greizsirdības. Bet greizsirdība skar daudzus, patiesībā mēs neviens nezinām, kas notiks brīdī, kad mūsu mīļotais cilvēks sāks, piemēram, ballē aizrautīgi jūsmot par kādu citu. Ļoti izplatīta problēma ir patoloģiskā greizsirdība, kad viens partneris cenšas otru kontrolēt un izsekot, meklē telefonā kompromitējošas īsziņas un tamlīdzīgi – cilvēki sagrauj savu laulības dzīvi kaut kādu nepamatotu aizdomu pēc. Parasti tur ir problēmas ar pašvērtējumu. Es domāju, ka greizsirdība pastāv tik ilgi, cik ilgi pastāv civilizācija mūsdienu izpratnē. Te mēs atkal atgriežamies pie fundamentālām vērtībām – pirms 100, 200 gadiem mīlestības nozīme, jūtu stipruma nozīme bija ļoti liela, jo ģimene bija tā, kas ļāva izdzīvot un sevi turpināt. Tagad vientuļa māte var mierīgi būt biznesa sieviete, uzturēt bērnus un dzīvot laimīga. Toreiz jebkurš laulības apdraudējums nozīmēja krahu, jo sevišķi sievietei.

 

Pats neciešamākais mīlestībā – miers. Neaptumšota laime var apnikt, dzīvē nekādi neiztikt bez paisumiem un bēgumiem: šķēršļu gadījumā arī mīlestība iekvēlojas spožāk un gūtā bauda ir augstāk vērtējama.

(Žans Batists Moljērs (1622 – 1673), franču dramaturgs un aktieris)

Diezgan abstrakti. Kad sanāk kopā cilvēki, kuri ir pilnīgi vienādi, piemēram, abi ir īgņas vai lieli intelektuāļi, tad viņu dzīve ir ļoti garlaicīga. Esmu ievērojis, ka cilvēki, kuri dzīvo harmonijā, lai cik tas būtu dīvaini, ir pilnīgi pretstati, viens – flegmatiķis un melanholiķis, otrs – holēriķis un sangviniķis, kurš partneri visu laiku uzkurina, bet partneris viņu līdzsvaro. Es nosacīti cilvēkus iedalu divās daļās – vieni ir kā suņi, bet otri – kā kaķi, viņu īpatsvars abos dzimumos ir proporcionāls, un parasti viņi viens otru atrod. Paradoksāli ir tas, ka viņi otrā mīl tieši to, kā pašiem pietrūkst, kaut gan reizēm tieši tas, kā pietrūkst, viņus kaitina – neizlēmība, neizdarība, ātrums, asums, utt. Runājot par šķēršļiem – tas varētu attiekties uz cilvēkiem, kuri saprot, kam viņi ir izgājuši kopā cauri, grūtības viņus ir satuvinājušas. Tā nav jūsmīga, toties nobriedusi mīlestība, kad cilvēks zina, ko var no otra gaidīt un zina, ka uz viņu var paļauties – lai arī cik būs grūti, viņš nepametīs. Ar tādu apziņu dzīvot ir daudz vieglāk.