Psihologa padoms

 

Pārtraukt draudzību ar cigareti

 

Ilze ZONNE

Foto – Lauris VĪKSNE, f64

 

Smēķētāji bieži ir noskaņoti ticēt, ka atbrīvošanās no šā ieraduma prasa ļoti lielu darbu, dažādu preparātu lietošanu un smagas fiziskas ciešanas. Autorprogrammas Stopsmoking.LV radītājs psihologs Edgars Skrodelis iesaka citu pieeju, kas savulaik palīdzējusi viņam pašam. Tās pamatā ir atziņa: tas bija jūsu pašu prāts, kas pārliecināja ķermeni sākt smēķēt, un tikai jūsu prāts var pārliecināt ķermeni pārtraukt to darīt.

Atziņa izklausās loģiska, bet vai tiešām viss ir tik vienkārši?

Acīmredzot jāsāk ar paša pieredzi. Kad manā dzīvē ienāca psiholoģija, jau biju veiksmīgs uzņēmējs, ražošanas uzņēmuma akcionārs un pārdošanas daļas vadītājs, bet arī liels smēķētājs. Studēju psiholoģiju un apguvu hipnoterapiju pie Francijas vadošajiem speciālistiem. Reiz savam pasniedzējam Žanam Bekio pajautāju, kā man tikt vaļā no smēķēšanas. Viņš padomāja un teica: „Hmm... tev vajag atgriezties tajā stāvoklī, kāds bija, pirms tu izsmēķēji pirmo cigareti.” Tobrīd neko nesapratu, bet sāku domāt – kā tad tas ir: kā cilvēks iesāk smēķēt, kā viņš to turpina? Sāku pētīt, kādas metodes pasaulē izmanto, lai atbrīvotos no smēķēšanas, un izrādījās, ka efektīvākā terapijas forma, kas ir zinātniski pamatotas jau ar pētījumiem, ir nevis medikamentoza palīdzība, adatu terapijas vai citas, bet gan kognitīvā terapija, kas būtībā saistīta ar domāšanu. Amerikāņi un angļi tajā jau uzkrājuši pieredzi pārdesmit gadu garumā. Kāpēc cilvēks smēķē ik pēc pusstundas vai stundas? Tāpēc, ka viņam ir atkarība no nikotīna. Nikotīns sāk izvadīties no asinīm un cilvēks jūt tādu kā nemieru, trauksmi, un tad viņš aizsmēķē, lai šo sajūtu likvidētu. Sākas apburtais loks: cilvēks domā, ka viņš smēķējot dod sev kaut kādus stimulus, jūtas mundrāks, vieglāk rodas radošās domas, mazinās stress. Bet patiesībā viņš tikai noņem šos abstinences blakusefektus un nonāk tādā stāvoklī, kādā nesmēķētājs ir katru dienu – vienkārši normāli jūtas. Turklāt ar katru reizi periodi starp cigaretēm saīsinās kaut vai par mikroskopisku daļiņu, smēķēt vajag vairāk un biežāk, cilvēks izvēlas stiprākas cigaretes, beigās jau plēš filtrus nost, lai dabūtu lielāku efektu. Tā notika arī ar mani. Tā izveidojas apburtais loks, kur cilvēks ir uzbūvējis veselu kaudzi ar pieņēmumiem par to, kāpēc viņam vajag smēķēt. Viena no galvenajām problēmām ir tā, ka cilvēks neapzināti baidās: kas tad būs, ja es beigšu smēķēt – ko darīšu, kā aizpildīšu tos tukšos brīžus, ko sniedza pirmā garšīgā rīta cigarete vai tā, kuru smēķēju pēc pusdienām? Lietā tiek likti dažādi plāksteri, košļenes, zāles, kuras lietojot, zūd vēlme smēķēt, arī adatu terapija un citas metodes. Taču izrādās, ka to efektivitāte nesasniedz pat desmit procentus. Nesen viena no slavenākajām angļu klīnikām, kas praktizē smēķēšanas pārtraukšanu ar analogo terapiju, uzvarēja tiesas prāvā, kur tās pārstāvji bija iesūdzēti par apgalvojumu, ka kognitīvā terapija ir vienīgā, kas spēj gada laikā panākt, ka smēķēšanu neatsāk vairāk par 50% cilvēku, bet pusgada laikā neatsāk smēķēt 90%.

Kāpēc tad kognitīvā terapija nav tik populāra?

Sāksim ar to, ka tas ir liels darbs, turklāt vajadzīgs labs terapeits, kurš pats ir pārtraucis smēķēt un zina visus šos mehānismus – kā nonāk atkarībā, kā aizpīpē pirmo cigareti, kā organisms tam pretojas, reaģējot ar nelabumu, kas notiek tālāk un tālāk... Es tam esmu izgājis cauri un varu dalīties ar cilvēkiem savā pieredzē, kā ar to tikt galā. Lielākoties kļūt brīvs no smēķēšanas cilvēks var vienas dienas laikā.

Kā notiek kognitīvā terapija?

Pirmajam solim jānāk no paša cilvēka, lai viņš kaut vai šaubīdamies, tomēr pasaka – gribu tikt brīvs no smēķēšanas, taču īsti nezinu, ko darīt. Sāku ar to, ka noskaidroju, kāpēc cilvēki ir atnākuši, ko viņi no semināra iegūt. Tad sākam kopā „ķidāt” apgalvojumus, ka cilvēki parasti smēķē tāpēc un tāpēc, piemēram, ka cigaretes noņemot stresu. Ja cilvēks sāk iedziļināties un es palīdzu, skaidrojot, ka tas tā nav, tad viņš ļoti īsā laikā saprot, ka cigaretes tieši rada stresu. Cik cilvēku, tik mītu par cigaretēm, bet tiem piemīt arī kopīgas iezīmes. Viens no mītiem ir tāds, ka cilvēks smēķē, lai iegūtu baudu – viņš pats tā domā. Taču vienīgie brīži, kad viņš gūst baudu no smēķēšanas ir tad, kad viņš smēķē neapzināti, jo tikko ir jāsmēķē apzināti, teiksim, ir jāiziet ārā no ēkas, jāatkāpjas 10 metru no ieejas, jāiet lietū, sniegā vai vējā, jāmeklē patvērums kādā pažobelē, tās patiesībā ir mocības, kas jāpacieš, lai iegūtu savu atvieglojumu, nevis bauda. Neesmu sastapis nevienu, kurš būtu guvis baudu no pirmās cigaretes. Tieši otrādi, organisms intensīvi pretojas, parādās saindēšanās pazīmes. Starp citu, neviens smēķētājs arī nav pateicis, ka viņš sāktu smēķēt, ja varētu atgriezties atpakaļ brīdī, kad vēl nesmēķēja. Pavisam sašutis smēķētājs kļūst, ja jautā: vai tu gribētu, lai tavs bērns smēķē? Vai tu jocīgs – bērnu indēt? Bet kāpēc tad tu pats indējies? Tāpēc un tāpēc? Ja varētu atgriezties tajā stāvoklī, kāds bija, kad nesmēķēji – vai tu sāktu? Nē, nesāktu... Nu tad atgriežamies!

Arī tas ir izplatīts mīts, ka izbeigt smēķēt ir ļoti grūti. Patiesībā tas ir ļoti viegli. Likvidējot šos mītus dienas garumā, cilvēkam pret vakarpusi būtu jārodas iekšējai skaidrībai: kādi ir patiesie iemesli, kāpēc viņš smēķēja, ko ir uzspiedusi tabakas industrija, reklāmas, utt. Viņš saprot, ka tās lietas ir iluzoras, visiem šiem „ieguvumiem” nav nekādas saistības ar reālo dzīvi. Ja visu stāstīto pieņem, tad ir skaidrs, ka nav ne mazākās vēlmes smēķēt. Nav vajadzīgs ne kripatiņas gribasspēka, lai pārtrauktu smēķēt.

Vai tad gribasspēks nepalīdz?

Gribasspēka metodei ilgtermiņā nav noturības. Cilvēks jūtas kā moceklis, viņš upurējas, viņš kļūst grūtsirdīgs – redz, kā citi forši uzsmēķē, arī es reiz smēķēju, tik labi varēju domāt, un cik jauks bija rīta rituāls ar kafiju un cigareti... Īstenībā smēķētājam visu nakti nav ticis nikotīns, tāpēc ir abstinence un viņš atgūst to pozīciju ar savu rīta cigareti. Es cilvēkam piedāvāju vizualizēt, kā nikotīns cirkulē asinīs, kur uzsūcas caur plaušām un bronhiem, un ka vēderā sēž iekšā maziņš zvēriņš, kurš pakāpjas augstāk un sāk lēnām žņaugt: tūlīt uzpīpē, ja tu to nedarīsi, es slikti jutīšos! Kad uzsmēķē – ai, cik man ir labi! Bet patiesībā cilvēks iegūst tikai to stāvokli, kādā nesmēķētājs ir visu dzīvi. Sākumā ir jāatmet visi tie mīti, ko viņš ir saņēmis no apkārtējās pasaules vai pats radījis un jānonāk tajā apziņas stāvoklī, kāds bija pirms smēķēšanas. Un ja visus šos momentus izprot, nav pamata grūtsirdībai, jo nav nekādas motivācijas vairāk smēķēt. Nav jāizmanto gribasspēks, pazūd arī mocīšanās.

Droši vien pie jums nāk dažādi cilvēki un ne jau visi ir cieši nolēmuši tikt vaļā no smēķēšanas – kāds varbūt grib tikai paskatīties, cits ieradies, pakļaujoties dzīvesbiedra lūgumiem, cits varbūt grib pastrīdēties un ir uzkrājis veselu „jā, bet...” kolekciju?

Nav problēmu! Uz katru „jā, bet...” var atrast veidu, kā parādīt, ka cilvēka uzskats ir kļūdains – ja tas tiešām ir kļūdains; var izskaidrot, kā ir patiesībā. Mani skaidrojumi ir ļoti racionālistiski. Ar tiem, kuri strīdas, darbs ir pat efektīvāks, jo viņi iesaistās procesā, nevis pasīvi klausās. Ja cilvēks nonācis līdz domai, ka viņam būtu jāmeklē iespējas, kā pārtraukt smēķēt, tad viņš arī meklē; daudzi izmēģina kādu no citām metodēm, ar laiku saprot, ka tā diemžēl nepalīdz, jo netiek likvidēta psiholoģiskā atkarība, kas tomēr ir visam pamatā. Jāpiebilst, ka mēs arī uzņemamies atbildību par rezultātu. Es piedāvāju bezmaksas papildus seminārus tiem, kas šaubās, viņi var nākt, uzdot jautājumus – to varētu saukt par smēķēšanas supervīziju. Cilvēks, piemēram, saka: jā, bet darbā mani tracina kolēģi. Tad es mācu, kā pretoties provokācijām. Gribas smēķēt stresa brīžos? Atkal – kur ir kļūda domāšanā? Kāpēc cilvēks nav sadzirdējis to, ko es gribu teikt? Bet ja viņš atnāk pēc trim mēnešiem, nostājas man priekšā, aizpīpē un iepūš sejā dūmus, tad es atzīstu – jā, kaut ko neesmu izdarījis līdz galam, un vienkārši atdodu atpakaļ samaksāto naudu. Nevienam gan nav liegts mēģināt vēlreiz.

Un tomēr – kāpēc valda tik noturīgs uzskats, ka atmest smēķēšanu ir ļoti grūti, jo būs slikta pašsajūta, nervozitāte, bezmiegs, bet vēlāk draud pieņemšanās svarā?

Varbūt daļai arī ir nelieli abstinences simptomi, reizēm tie turpinās kādas trīs dienas, kad cilvēks ir vieglāk aizkaitināms, bet tie ir vairāk psiholoģiski, jo cilvēks ieņēmis galvā, ka viņam kaut kas tāds būs. Par lieko svaru pēc smēķēšanas atmešanas ir dažādi pētījumi. Es no savas pieredzes zinu, ka, būdams smēķētājs, svēru par 8 kg vairāk nekā pašlaik. Veselība uzlabojas, atgriežas normāla ēstgriba, cilvēks it kā sāk ēst vairāk un veselīgāk, viņš izjūt ēdiena garšu un smaržu, jo tabaka vairs nenotrulina receptorus, nekairina, nerada hroniskus iekaisumus. Ja cilvēks šīs lietas nekontrolē, mazliet nepiedomā un viņam ir dabiska nosliece uz pilnīgumu, liekais svars var rasties. Franču pētnieki secinājuši, ka pirmie divi gadi pēc atmešanas ir izšķirošie, kad visa vielmaiņa lēnām normalizējas, tāpēc vajadzētu pasekot līdzi, ko un cik daudz tu ēd. Strādājot ar cilvēkiem, kuriem ir šī problēma, es izmantoju gan hipnoterapiju, gan kognitīvās pārrunas. Hipnoterapija ir īslaicīga metode, kas smēķēšanas gadījumā ir ļoti efektīva, tā palīdz labāk koncentrēties, nomierināties.

Kā ar tiem, kuri saka: es neesmu atkarīgs, gribu – smēķēju, gribu – nesmēķēju?

Arī tas ir viens no mītiem, ka viņš to dara apzināti, no savas brīvas gribas. Tāda ir tikai ļoti neliela cilvēku daļa, kas var reizi trijos mēnešos izsmēķēt vienu cigareti, lai atkal uzzinātu, cik tas ir pretīgi, un to izmest. Vidēji statistiskais smēķētājs saka: gribu – pīpēju, gribu – nepīpēju, varu atmest kaut vai rīt. Tad kāpēc neatmet? Tāpēc, ka gribu pīpēt. Bet vai tev neliekas jocīgi, ka tu apzinies, ka sistemātiski sevi indē? Man tā patīk. Tomēr ir brīži, kad cilvēks var nonākt pie atziņas, ka viņš smēķē ne tikai tad, kad grib, piemēram, pusdienojot restorānā ar svarīgu darījumu partneri nesmēķētāju, cilvēks nevar vienkārši piecelties un iziet uzsmēķēt, jo jāatstāj labs iespaids, un tad viņš saprot: man vajag uzpīpēt, es vairs nevaru! Bet tajā pašā laikā ir paradokss: lidmašīnā smēķētāji kaut kā bez cigaretes iztur 12 stundas, nekļūstot nervozi. Tas ir tikai tavā galvā. Tas, ko mēs domājam, ietekmē to, ko mēs darām un kā mēs jūtamies. Nav obligāti jāmeklē cēlonis bērnības pārdzīvojumos vai vēl kaut kur, mēs strādājam ar to, kas ir cilvēkam aktuāls tieši tagad.

Tam, kurš atmet smēķēšanu, reizēm nākas saskarties arī ar kolēģu smēķētāju zobgalībām, daļā darbavietu tieši smēķētavā var uzzināt jaunāko informāciju, varbūt pat tur tiek pieņemti svarīgi lēmumi. Nesmēķētājs tagad no šīs aprites izkrīt...

Ja priekšnieks pats smēķē, tad darbiniekiem – smēķētājiem ir daudz bonusu šajā jautājumā, bet viņi arī tiek apmānīti: priekšnieks it kā piever acis, ka viņi darba laikā smēķē, bet sagaida, ka darbinieki pastrādās ilgāk vakarā. Ir gadījies redzēt, ka smēķē vadība, smēķē padotie un visi jautājumi tiek izrunāti pīpētavā. Es mācu cilvēkiem, kā pretoties dažādām provokācijām no smēķētāju puses. Lielākoties tas nav nepieciešams, jo cilvēks, kurš ticis brīvs, neredz vairs jēgu pīpēt un viņam vienkārši ir žēl to, kuri turpina smēķēt, jo šie cilvēki izdzēš savu dzīvi, sakropļo veselību un atdod naudu nezināmiem kungiem.

Smēķēšana ir verdzība, cilvēks vairs nav saimnieks pār savu dzīvi. Tā sajūta, ka tu piepeši kļūsti brīvs un vairs nav nekādas motivācijas smēķēt – tas mirklis ir fantastisks, kā katarse.