Svētki ir tāpēc, lai nāktu kopā

 

Ilze ZONNE

 

Ziemassvētku un gadumijas laikā klusībā ceram uz brīnumiem. Bet, šķiet, ir tik daudz traucēkļu, kas neļauj pilnīgi nodoties svētku izjūtām. Nav ticības, saka viens. Nav naudas, sūrojas otrs. Trešais runā kaut ko par vientulību un vilšanos, bet ceturtais ir sašutis, ka tīņi piegudro rupjus vārdus Ziemassvētku dziesmiņai, kas jādzied skolā. Dažs jau pirms svētkiem jūtas pārpūlējies, jo visu laiku kaut kur jāskrien, kaut kas jāpērk un jāorganizē.

Lai kādi būtu mūsu uzskati un tradīcijas, gada nogalē derētu brīdi palikt vienatnē ar savām domām, lai saprastu, kas esam un kurp ejam – ir vienisprātis psiholoģe Zane Siliņa un psihologs, hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis.

Kopš Ziemassvētkus atkal ļauts svinēt oficiāli, bieži nākas dzirdēt viedokli, ka tie ir devalvējušies, ka cilvēki neciena kristīgās vērtības, neiet uz baznīcu...

E.S.: Mums ir reliģijas brīvība, bet nevar aizmirst, ka mūsu kultūra ir radusies, balstoties tieši uz kristīgajām vērtībām. Tas, ka cilvēki pulcējas un svin tradicionālos svētkus, ir daļa no mūsu ideoloģijas. Ziemassvētkos, Ziemas saulgriežos vai Vecgada vakarā dzimta sanāk kopā neatkarīgi no reliģiskās piederības. Kādā vidē cilvēks audzis, tā viņš šos svētkus uztver. Piemēram, es to uztver kā laiku, kad apcerēt, kas ir pa gadu noticis, satikties ar sev tuviem cilvēkiem, un nav obligāti apmeklēt kulta iestādes.

Tradicionāli šis ir arī laiks, kad ļaudis apņemas mainīt savu dzīvi. Vai vajag apņemties?

Z.S.: Tas, manuprāt, ir nepiemērots laiks. Un kāpēc ir jāgaida jaunais gads vai Ziemassvētki, lai kaut ko dzīvē mainītu?

Varbūt tāpēc, ka šis ir brīnumu gaidīšanas laiks?

E.S.: Bet brīnumus jau mēs paši vien radām. Ja cilvēks izdomā kaut ko mainīt savā dzīvē, tas viņam ir jāplāno ļoti pārdomāti, nevis tāpēc, ka jaunā gadā pieņemts „sākt jaunu dzīvi”. Tas ir viens no lielākajiem maldiem cilvēkam par sevi – ka var nospraust konkrētu datumu, lai mainītu dzīvi. Nevajag neko gaidīt. Tam ir jānāk no pārliecības, no iekšējās vajadzības, tad arī izdodas. Ja cilvēkiem jautā, kas ir stiprāks – iztēle vai gribasspēks un saprāts, lielākā daļa atbild, ka pēdējais. Bet iztēle ir daudz stiprāka un tas, ko cilvēks spēj iztēloties par sevi un kam notic – tas parasti arī piepildās, izņemot nereālas fantāzijas. Bet, ja cilvēks vienreiz, otrreiz, trešoreiz saka sev, ka viņš kaut ko izdarīs, bet neizdara, tas kļūst par ieradumu. Nepabeigtās lietas kaut kur zemapziņā nosēžas un katra no tām tālāk dzīvē vienkārši izsūc kādu daļiņu „psihiskās enerģijas”.

Vai stiprināt apņemšanos palīdz savu nodomu izziņošana draugiem, kolēģiem vai plašam interneta lietotāju lokam?

E.S.: Tas nepalīdz. Neviens ārējs motīvs cilvēku nav piespiedis kaut ko būtiski mainīt savā dzīvē. Tam ir jānāk no pārliecības, ka cilvēkam pašam to vajag. Ja nevajag pašam, tad viņš atradīs neskaitāmus iemeslus, kāpēc nevar apņemšanos īstenot.

Varbūt tāds cilvēks priecātos zem eglītes atrast praktiskās psiholoģijas grāmatas?

E.S.: Lielākajā daļā šo grāmatu ir vērtīgi praktiski padomi, kurus var ļoti labi realizēt ar vienu noteikumu – ja cilvēks strādā ar sevi, kaut ko dara mērķa labā. Nepietiek tikai ar grāmatas izlasīšanu.

Z.S.: Problēma ir tā, ka mūsdienu sabiedrībā valda priekšstats, ka iespējama kaut kāda brīnumtablete jebkurai dzīves situācijai, kas dod tūlītēju risinājumu. Nav slikti, ka mēs ticam brīnumiem, bet ir svarīgi padomāt, atbildēt sev uz jautājumiem – kāpēc man nav izdevies tas, ko biju apņēmies? Ja tādu analīzi veic, tad var arī pieņemt konkrētu lēmumu, ko darīt lietas labā.

Var arī saprast, ka gaidas bijušas neadekvātas?

 E.S.: Ir jāpieņem sevi tādu, kāds esi. Kad cilvēks saprot, ko viņš var un ko nevar, tā ir garīga brieduma pazīme. Cilvēki, kuri lūdz dievam miljonu, nezina, no kā savā dzīvē atteikušies plaši pazīstamie miljonāri, lai sasniegtu to, kas viņiem ir. Varbūt upurējuši savu veselību vai privāto dzīvi, sabojājuši attiecības ar ģimeni un tagad vienīgais veids, kā nejusties liekam, ir Ziemassvētkos nopirkt katram pa jaunam auto vai citai dārgai dāvanai.

Dāvanas steidz gādāt arī tie, kuri nav miljonāri, nereti pārtērējot līdzekļus un pērkot nevajadzīgus niekus...

E.S. : Komercializācija ir vēl viens papildus faktors, kas devalvē Ziemassvētku būtību dziļākajā izpratnē. Bērnībā, kad vecāki mani ņēma līdzi uz baznīcu, tas bija noslēpums, ko nedrīkstēja stāstīt tālāk skolā. Kad mainījās sabiedriskā iekārta un piepeši radās iespēja svinēt atklāti, pirmoreiz atskanēja Ziemassvētkiem veltītas reklāmas un veikalos parādījās attiecīgas preces, tā bija tiešām brīnuma sajūta. Ar laiku tas viss devalvējās. Ar dāvanām var nosacīti „atpirkties”, savu sirdsapziņu nomierināt, mēģināt kompensēt uzmanības trūkumu. Mums ir pazudusi šī notikuma sakrālā jēga, vai tie ir kristīgie Ziemassvētki vai Saulgrieži. Mēs veicam daudzas darbības ķeksīša dēļ tā vietā, lai apmeklētu sev tuvus cilvēkus, pabūtu ar viņiem kopā, nevis tikai piebrauktu, iedotu dāvaniņu un aizskrietu.

Z.S.: Vai arī vienkārši apsēstos un padomātu, kāpēc kaut kādas lietas notiek. Ja es esmu vientuļš – kāpēc tā ir, varbūt es varu kaut ko mainīt pats sevī. Cik zinu, citās valstīs ir tāda prakse – ja cilvēks ir patiešām vientuļš, viņš var savu sirds siltumu sniegt bērnunama bērniem vai pansionātu iemītniekiem, brīvprātīgi palīdzēt dažādās akcijās.

E.S.: Skumji, ka cilvēkiem zūd iekšēja nepieciešamība kaut kur iet un kaut ko darīt, viņi tik ļoti attālinās cits no cita un notrulinās, ka vienkārši vairs negribas neko darīt.

Varbūt vainojamas arī materiālā stāvokļa atšķirības?

Z.S.: Jā, kad sociālā ziņā visi bija daudzmaz vienlīdzīgi, bija vieglāk noorganizēt sanākšanu. Tagad, ja vienam no jaunības dienu draugiem izdevies iegūt pārticību, bet otrs palicis tajā pašā padomju laiku līmenī, viņi vairs nevar viens pie otra tik vienkārši ciemos aiziet, jo vienam 20 lati varbūt ir liela nauda, kamēr citam – tikai viena dzēriena pudele. Tas var būt pamats dažādām neērtām situācijām un sarūgtinājumiem. Bet ne jau visu nosaka turība. Var būt arī maznodrošināta ģimene, kur valda sirds siltums un svētku prieks ar pašceptām piparkūkām un bērnu gatavotām dāvaniņām ir daudz lielāks, nekā bagātā mājā, kur katrs iemītnieks sēž pie sava plazmas „paneļa”, bet sirdī ir dziļi vientuļš.

Un tomēr cilvēkiem gribas būt kaut kādā „līmenī”, lai varētu aicināt viesus uz svētkiem...

Z.S.: Tie ir sabiedrības uzspiestie stereotipi, ka eglītei ir jābūt tādā garumā, ar tādiem rotājumiem, mājai perfekti uzpostai un galdā deviņiem ēdieniem, citādi tu nevari aicināt ciemiņus.

E.S.: Tuva cilvēka zaudējums mums nesen iemācīja vienu lietu, ko gribam sacīt visiem: tiecieties ar tiem, kas jums ir patīkami, aiciniet, sauciet ciemos, pat ja nav cepešu un konjaka un māja nav kārtībā! Cilvēki, kā teica Bulgakovs, ir negaidīti mirstīgi – tu ar viņu runāji pirms pāris nedēļām un piepeši viņa vairs nav. Tu visu laiku esi atlicis tikšanos, jo tad māja nav kārtībā, tad šis, tad tas... Visticamākais, ka tam, kurš tiešām ir draugs, ir dziļi vienalga, kāda ir tava māja. Reizēm pavisam vienkārša, neformāla ballīte paliek atmiņā ilgāk nekā izsmalcināta maltīte perfektā interjerā. Jātiek pāri kaut kādiem saviem kompleksiem, lai varētu darīt nevis tā, kā pieņemts, bet tā, kā pats labāk jūtas. Varbūt tieši šī situācija, kad daudziem trūkst naudas, dod iespēju mācīties, kā radoši, pašu spēkiem, pagatavot dāvanas, sarūpēt cienastu un sarīkot izklaides.

Z.S.: Šis ir labs laiks, lai atjaunotu vecās saiknes, uzmeklētu un uzaicinātu ciemos sen nesatiktus cilvēkus. Svētku sajūtu sevī veidojam mēs paši.

 

Atziņas:

 

 

  • Gada nogalē der brīdi palikt vienatnē ar savām domām, lai saprastu, kas esam un kurp ejam.
  • Ja cilvēks grib kaut ko mainīt savā dzīvē, tas jāplāno ļoti pārdomāti, nevis tāpēc, ka jaunā gadā pieņemts „sākt jaunu dzīvi”.
  • Tas, ko cilvēks spēj iztēloties par sevi un kam notic, parasti arī piepildās, izņemot nereālas fantāzijas.
  • Ir jāpieņem sevi tādu, kāds esi. Kad cilvēks saprot, ko viņš var un ko nevar, tā ir garīga brieduma pazīme.
  • Nav slikti, ka ticam brīnumiem, bet ir svarīgi padomāt, atbildēt sev uz jautājumiem – kāpēc man nav izdevies tas, ko biju apņēmies? Tad var arī pieņemt konkrētu lēmumu.
  • Mēs veicam daudzas darbības ķeksīša dēļ tā vietā, lai apmeklētu sev tuvus cilvēkus, pabūtu ar viņiem kopā, nevis tikai piebrauktu, iedotu dāvaniņu un aizskrietu.
  • Ne jau visu nosaka turība. Maznodrošinātā ģimenē, kur valda sirds siltums, svētku prieks ar pašceptām piparkūkām un bērnu gatavotām dāvaniņām var būt daudz lielāks, nekā bagātā mājā, kur katrs iemītnieks sēž pie sava plazmas „paneļa”, bet sirdī ir dziļi vientuļš.
  • Tiecieties ar tiem, kas jums ir patīkami, aiciniet, sauciet ciemos, pat ja nav cepešu un konjaka un māja nav kārtībā!