Psihologu pārdomas

 

Svecītes ceļmalā. Memento mori

 

Ilze ZONNE

 

„Atkal te viens nosities,” nopūšas senioru pāris, pamanot savā parastajā maršrutā ielas malā iedegtas svecītes un ziedus, kas atbalstīti pret apsvilušu riepu. Māmiņa, vilkdama aiz rokas divus bērnus, cenšas ātrāk paiet šai vietai garām un novērst atvasīšu uzmanību, jo nav gatava paskaidrot, kas šeit noticis. „Labi, ka nedzīvojam pie sagruvušā Zolitūdes lielveikala,” viņa nodomā. Viss, kas saistīts nāvi, šķiet mulsinošs un gandrīz vai nepieklājīgs, labāk to neredzēt un nedzirdēt.

Neesam Senajā Romā, kur, kā stāsta, pat augstākā triumfa brīdī, uzvaras gājienā karavadonim līdzās soļojis vergs, kura pienākums bijis atgādināt: memento mori – atceries, ka tu esi mirstīgs, atceries par nāvi. Bet kā un vai savu attieksmi pret nāvi formulē parasts cilvēks šodienas sabiedrībā? Par to – Mājas saruna ar psiholoģi, hipnopsihoterapeiti Zani Siliņu un psihologu, hipnopsihoterapeitu Edgaru Skrodeli.

Latviešiem, tāpat kā daudzām citām tautām, savulaik bija savs filozofisks skatījums uz nāvi. Kādēļ šobrīd tas lielā mērā ir zudis?

Z. S.: Man liekas, ka mūsdienu cilvēkam ir pārrauta iekšējā saikne ar dabas kopējo ritējumu, kura daļa bija arī cilvēks, viņa mūžs no dzimšanas līdz nāvei. Runājot ar bērniem, nāve netika kaut kā īpaši akcentēta, bet arī netika speciāli noklusēta vai noliegta, un cilvēki apzinājās, ka tā ir lieta, kura pastāv un kuru nav iespējams mainīt. Attieksme bija dabiska un mierīga. Arī baznīca veidoja šo attieksmi, runājot par to, kur cilvēks nonāks pēc nāves. Šobrīd daļai cilvēku galvā vispār nav nāves „faila” un viņi par to atsakās domāt, bet, sasniedzot zināmu gadu skaitu, iestājas liela trauksme par to, kas viņus varbūt sagaida nākotnē. Mūsu kultūras kodā tas vairs nav iekodēts.

Kāpēc tas ir būtiski?

E.S.: Lai mēs varētu savu dzīvi nodzīvot līdz galam veiksmīgi, katrā attīstības posmā ir jāapgūst kāda mācība un jānokārto ieskaite. Ja tu kaut ko līdz galam neizdari, tad dabū mīnusa zīmi, kas var vilkties līdzi neskaitāmus gadus, visu dzīvi. Nāves kā neizbēgama fakta pieņemšana cilvēka dzīvi ne saīsina, ne pagarina, tomēr palīdz labāk apzināties, kas dzīvē ir un kas nav svarīgs.

Kā tas izpaužas?

E.S.: Te nāk prātā Karloss Kastaņeda, kurš savos darbos apraksta Dona Huana mācību. Tā ietver arī domu, ka nāve ir tavs labākais sabiedrotais, jo tā atrodas izstieptas rokas attālumā un jebkurā brīdī var uzsist uz pleca. Ja tu par kaut ko šaubies – darīt vai nedarīt, svarīgi vai nesvarīgi – vaicā savai nāvei: vai tajā brīdī, kad es miršu, šī problēma man liksies tikpat aktuāla kā tagad? Tajā brīdī mums viss kļūs skaidrs kā uz delnas – ko mēs darījām, ko nedarījām, ko vajadzēja, ko nevajadzēja, cik lietderīgi esam izlietojuši sev atvēlēto laiku. Un ne visi varēs sacīt kā slavenais amerikāņu hipnozes grands Ormonds Makgīls, kad pēdējos dzīves gados, jau lielā vecumā, kāds students jautāja viņa domas par nāvi: „Es nevaru vien sagaidīt šo pārejas momentu, kad beidzot saplūdīšu ar visu.” Tā uz nāvi raudzījās cilvēks, kurš bija dzīvē sasniedzis visu, ko var sasniegt.

Vai pastāv kādi universāli kritēriji, pēc kuriem vērtēt, vai laiks izlietots lietderīgi vai izšķērdēts tukši ?

E.S.: Džons Lenons esot teicis, ka laiks, kas ir izniekots ar baudu, nav izniekots. Viens grib materiālu baudu, cits garīgu, cits emocionālu. Un, ja tu izdarīsi sev pa prātam, viss būs kārtībā. Un nevajag mūža nogalē sēdēt un gausties par izniekoto laiku, rakņāties pagātnē un skumt, ka priekšā vairs nekā laba nebūs. Karls Jungs vienā no savām pēdējam intervijām, kad bija runa par nāvi, teica, ka mūsdienu rietumu cilvēku problēma ir pārmērīga kavēšanās pagātnē, kaut gan vajadzētu dzīvot tā, it kā priekšā vēl būtu gadsimti, piedzīvojumi, kaut kas interesants.

Var uztvert dzīvi kā braucienu, jo visi mēs dodamies vienā virzienā un agri vai vēlu nokļūsim pie tā paša mērķa. Var lēnām, piesardzīgi soli pa solītim uz turieni aiziet, izvairoties pakrist, bet var traukties lielā ātrumā – gāzi grīdā, izbaudot trako braucienu. Var jau nogrozīt galvu par tiem, kuri iet bojā, pārgalvīgi kāpjot kalnos vai nodarbojoties ar riskantiem ekstrēmiem sporta veidiem, bet no otras puses – tā ir īstu vīru cienīga nāve.

Lasot par seniem laikiem, nākas sastapt arī tādu jēdzienu kā skaista nāve – vai tāds pastāv arī mūsdienās?

E.S.: Vikingiem un spartiešiem tā esot bijusi augstākā laime – nomirt ar ieroci rokās. Samuraju nāves kults saistīts ar atziņu – karotājs tikai tad ir neuzvarams, kad viņš uzskata, ka ir jau nomiris. Normāliem mūsdienu cilvēkiem šis jēdziens par skaistu nāvi ir svešs. Pakļūt zem mašīnas vai mirt no pārdzeršanās diez vai ir skaisti. Taču daudz ko nosaka aizgājēja personība: kas viņš bija, kādus darbus darīja. Ja no alkohola pārmērībām mirst ģeniāls mākslinieks, viņa nāve tiek uztverta citādi nekā tad, ja tādā pašā veidā no dzīves šķiras vietējais dzērājs.

Pirms kāda laika tika diskutēts par to, vai ir labi likt ziedus un svecītes vietās, kur kāds gājis bojā, piemēram, satiksmes negadījumā...

Z.S.: Te ir runa par to, cik cilvēcīgi mēs varam būt attiecībā pret citu cilvēku sāpēm. Ja tas ir rituāls, kas kādam palīdz pārdzīvot tuvinieka zaudējumu – lai viņš to dara, tur neko nevar pārmest. Pasaulē pieeja ir dažāda. Piemēram, ASV ir štati, kur ir atļauts veidot šādas piemiņas vietas, un ir štati, kur tas aizliegts ar likumu; dažviet piemiņas zīmes tiek nolīdzinātas, kad uzsnieg pirmais sniegs vai neuzkrītoši novāktas naktī.

Vai krustiņš un sveces ceļmalā nevarētu kalpot arī par brīdinājumu citiem autovadītājiem, lai brauc prātīgāk?

E.S.: Diez vai kāds tāpēc brauks prātīgāk. Manī tas noteikti neizraisa nekādas – ne pozitīvas, ne negatīvas emocijas. Protams, cilvēka bojāeja ir traģēdija viņa tuviniekiem un nevar viņiem aizliegt glabāt bojā gājušā piemiņu, ja tas netraucē vispārējai satiksmei. No otras puses, lai cik tas izklausās ciniski, nāk prātā Mihaila Bulgakova romāna „Meistars un Margarita” tēla Volanda izteikums: ķieģelis nevienam uz galvas vienkārši tāpat nekrīt. Pasaulē tomēr pastāv kaut kāda kauzalitāte.

Iebildumus pret šādām piemiņas vietām nereti izsaka vecāki, kuri nezina, kā lai atbild bērniem, kad viņi jautā, kas tas ir. Kā vajadzētu runāt ar bērniem par nāvi, bērēm un tamlīdzīgām lietām?

Z.S.: Tas jājūt pašiem vecākiem pēc situācijas – speciāli to uzsvērt pārāk mazam bērnam noteikti nevajag, tas var radīt traumu.

E.S.: Atceros savu vecmāmiņu, kura bija ļoti vieda sieviete. Kādās bērēs, kad man bija pieci vai seši gadi, viņa teica – ej pie zārka, pieliec rociņu. Pieskāros mirušajam pie rokas un kopš tā laika man vairs nebija bail no šādām situācijām. Man skaidroja, ka cilvēks ir beigts un šīs ir tikai viņa atliekas, tas nav nekas briesmīgs. Katram pašam ir savs ieskats par to, cik gados cilvēkam ir jāskaidro par nāvi, bet, jo ātrāk viņš to uztvers kā kaut ko pašsaprotamu, jo ātrāk viņš pāries nākošajā dzīves klasē.

Z.S.: Cilvēks savā attīstībā iziet cauri dažādām emocijām. Saskarsme ar nāvi nes sev līdzi ļoti daudzas jaunas izjūtas un ir svarīgi, cik kvalitatīvi to visu kāds viņam paskaidro vārdiski vai metaforiski.... Piemēram, ļoti lietu dzīves gudrību sevī slēpj senās pasakas, katrā dzīves posmā cilvēks tajās var atrast kaut ko sev. Cits jautājums – cik viņš ir sagatavots uztvert, cik kvalitatīvi šajā dzīves posmā izgājis cauri sevis pieņemšanas momentiem.

E.S.: Ģeniāla grāmata ir Astrīdas Lindgrēnas „Brāļi Lauvassirdis”. Varbūt, runājot par nāvi, nevajag ieslīgt detaļās, bet var pastāstīt, ka tā ir tāda vieta, kur cilvēks nonāk – atkarībā no ģimenes uzskatu sistēmas vieni teiks, ka tas būs debesīs, citi – ka viņš būs savienojies ar to, kas ir visapkārt. Cilvēkiem var būt dažādas kultūras un tradīcijas.

Vai ņemt bērnu līdzi uz bērēm?

E.S.: Jāskatās pēc vecuma. Trīsgadīgs mazulis var vienkārši nesaprast notiekošā būtību un tas var radīt negatīvu efektu, kaut kādas nevajadzīgas bailes. Bet tas ir ļoti atkarīgs no audzināšanas. Loģika sāk ieslēgties 7 – 8 gadu vecumā. Bērnam 10 – 15 gadu vecumā jau pilnīgi būtu jāsaprot bioloģiskā procesa būtība, kaut gan, protams, viņš netic, ka pats var nomirt.

Z.S.: Un labi vien ir, ka viņš tajā vecumā šīs lietas teorētiski saprot, bet praktiski tās uz viņu neattiecas. Ja mums pašiem ir pret to visu ir iekšēji mierīga attieksme, tad arī bērns to uztver mierīgi. Mēs jau lielāko daļu informācijas nododam nevis ar vārdiem, bet neverbāli, un rodas tāda iekšēja sajūta, ko vārdos īsti precīzi nav iespējams ietērpt. Bērnībā, kad es gāju bērnudārzā un nomira vecmāmiņa, man bija tāda sajūta, ka viņa ir devusies kādā ceļojumā, un ka es viņu kādreiz noteikti kaut kur satikšu. Man neviens to nebija teicis, bet tā bija mana tābrīža iekšējā pārliecība. Izteikts vārdos, tas viss gan izklausās ļoti plakani.

Vai par šiem jautājumiem būtu jārunā arī skolā?

E.S.: Nedomāju, ka šādu sadaļu speciāli vajadzētu ieviest programmā, bet, ja nomirst kāds skolasbiedrs, tad var būt, ka klasei ir nepieciešama psihologa palīdzība. Klase jau arī ir sistēma un ja kāds tās elements traģiski iet zudībā, tur ir noteikti ir sagrauts līdzsvars.  

Pirmā saskarsme ar nāvi bērnam var būt arī tad, kad nomirst suns, kaķis, kāmītis vai cits mājdzīvnieks. Vai beigto dzīvnieciņu vajadzētu kopīgi apglabāt?

Z.S.: Jā, tas varētu veicināt izpratni par nāvi un mazināt bēdas. Pilsētvidē augušam bērnam ir vāja saikne ar dabu un lietu dabisko ritējumu, ziemā sniegs ir notīrīts, rudenī lapas nogrābtas un tāpēc priekšstats par dzīvības ciklu pieklibo.

E.S.: Apglabāt beigto dzīvnieciņu ir veids, kā mēs palīdzam bērnam aptvert galīgumu, mācām, kā izradīt piemiņu, teiksim, iestādīt puķīti vai kociņu.

Reizēm, dodoties kopā ar ģimeni uz bērēm, kurās ir pienākums piedalīties, pieaugušajiem ir grūti uztvert šo procesu mierīgi un filozofiski; gribas, lai viss ātrāk beigtos un viņi nervozē...

Z.S.: Ja tu pats esi uzvilkts, tad arī bērns to jūt. Un piedevām bieži vien cilvēki grib tuvinieka bēres padarīt par kaut kādu pašapliecināšanās rituālu, līdz ar to pārvēršot to par farsu.

E.S.: Piemēram, aizgājēju, kurš šajā dzīvē neko būtisku nav paveicis, apbedīt ilgstošā ceremonijā, gandrīz vai ar militāru godu.

No kurienes rodas šādi pārspīlējumi?

E.S.: Esam zaudējuši dabisko veselīgi pragmatisko attieksmi pret dzīvi un nāvi. Atkal atceros Bulgakova romānu – kad restorāna zālē izplatījās ziņa par Mišas Berlioza nāvi, sākumā tika spriests, ka jānosūta telegramma un kas vēl jādara, bet galu galā visi attapās, ka – ēdiens dziest. Miša ir nomiris, bet mums jādzīvo tālāk. Senāk, ja nomira kāds vecs cilvēks, bēres netika pārvērstas par milzu raudāšanu. Sēroja, protams, tie, kuri bija nelaiķim patiesi tuvi, tomēr neaizmirstot, ka jāpļauj siens un jārūpējas par saimniecību.

Tomēr reizēm gribas pakavēties arī atmiņās, vecākās paaudzes ļaudis cita starpā mēdz pārskatīt arī bēru fotogrāfijas. Pēdējā laikā gan bēres fotografē retāk...

Z.S.: Bēru bildes nevajag uzņemt tādēļ, lai cilvēks tev saglabājas atmiņā tāds, kāds viņš bija dzīvē. Piemēram, Francijā valsts līmenī ir sakārtots sistēma, kas nodrošina mirstošajiem cilvēkiem palīdzību tikt galā ar sāpēm, izmantojot hipnozi. Ja viņi savās pēdējās mūža dienās var saglabāt pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti un pašsajūtu, uzturēties sev tuvo cilvēku sabiedrībā, tad arī atmiņas par kopā pavadīto laiku ir gaišākas.

 

 

Eksperta viedoklis

 

 

Edgars SKRODELIS,

psihologs, hipnopsihoterapeits:

Katram pašam ir savs ieskats par to, cik gados cilvēkam ir jāskaidro par nāvi, bet, jo ātrāk viņš to uztvers kā kaut ko pašsaprotamu, jo ātrāk viņš pāries nākošajā dzīves klasē.

 

Zane SILIŅA,

psiholoģe, hipnopsihoterapeite:

Šobrīd daļai cilvēku galvā vispār nav nāves „faila” un viņi par to atsakās domāt, bet, sasniedzot zināmu gadu skaitu, iestājas liela trauksme par to, kas viņus varbūt sagaida nākotnē. Mūsu kultūras kodā tas vairs nav iekodēts.