Darbā, virtuvē un kaut kur internetā – vienlaicīgi?

 

Ilze ZONNE

 

Tā ir dzīves realitāte: kamēr datorā top kāds darbs un katlā vārās ēdiens, ar vienu aci tiek pieskatīts bērns, bet paralēli iet vaļā pļāpāšana pa telefonu, intensīva apmaiņa ar īsziņām vai e – pasta vēstulēm. Tas turpinās pie stūres, darbavietas sapulcē un, kā noskaidrots pētījumos, pat seksa laikā. Ko šādi iegūstam, ko zaudējam un vai vispār ir iespējams pilnvērtīgi veikt vairākas darbības reizē?

Par to – Mājas saruna ar psiholoģi Zani Siliņu un psihologu, hipnopsihoterapeitu Edgaru Skrodeli.

Leģendas jau senos laikos piedēvēja atsevišķām vēsturiskām personībām spēju darīt vairākas lietas vienlaikus...

E.S. Savulaik tas rosināja spekulācijas, ka dažam dižgaram it kā bijušas vienlaikus iedarbinātas abas smadzeņu puslodes. Šodien zinātne aizvien vairāk atkāpjas no dalījuma puslodēs un uzskata, ka atmiņa ir vairāk vai mazāk izvietota pa visām smadzenēm, vairs nerunā par smadzeņu centriem, bet par smadzeņu zonām ar izplūdušām robežām, kas pāriet viena otrā. Kad mēs domājam, ka darām divus vai vairākus darbus reizē, patiesībā notiek tas, ko sauc par pārslēgšanos. Jaunībā mums ir izteiktāka spēja ātri pārslēgties no viena uzdevuma uz citu, bet ar laiku tā mazinās.

Z.S. Īpaši, ja savas smadzenes netrenē un nedod tām dažādus uzdevumus. Jo tie būs dažādāki, jo lielāks būs smadzeņu plastiskums, spēja piemēroties un kaut ko jaunu iemācīties.

Kā nepārtraukta lēkāšana no vienas darbības uz citu ietekmē rezultātu? Cilvēki, kuriem piemīt šāds paradums, apgalvo, ka tas netraucējot.

E.S. Tipisks piemērs: bērni klausās mūziku, vienlaicīgi spaida skārienjūtīgā telefona displeju, gatavo skolas uzdevumus un stāsta, ka viņiem tas viss netraucējot. Traucē gan. Ar to droši vien saskārušies arī pieaugušie, kuriem jāapgūst kāda jauna informācija: cilvēks izlasa vienu rindkopu, pēc tam ieklausās dziesmiņā, tad dators ziņo par jaunu e – pastu, un, kad viņš atgriežas pie apgūstamās vielas, tad saprot, ka neatceras šo rindkopu, tā nesaistās kopā ar iepriekš lasīto. Sekmes ir tieši atkarīgas no cilvēks spējas koncentrēties uz vienu lietu. Jo mazāk blakus ir traucējošu faktoru, jo labāk var izpildīt uzdevumus.

Z.S. Katrs var ikdienā pavērot sevi pats: ja kāds, piemēram, lasīs šo rakstu, vienlaikus kaut ko ēdot un dzerot tēju, tad viņš vai nu īsti neizgaršos maltīti un nesapratīs, cik ir apēdis, vai neuztvers daļu no lasītā.

E.S. Strādājot ar cilvēkiem, kuri cenšas atbrīvoties no liekā svara, mēs bieži secinām, ka viskritiskākais moments ir ēšana pie televizora, kad tiek notiesāts liels ēdiena daudzums, to pat īsti nepamanot.

Darot vairākas darbības reizē, cilvēkiem rodas iespaids, ka viņi ietaupa laiku. Cik tas atbilst patiesībai?

 E.S. Reizēm smadzenes metaforiski salīdzina ar datoru. Pirmie procesori bija ļoti lēni, jo tiem vajadzēja laiku, lai no viena uzdevuma pārslēgtos uz citu. Tagad ir vairāku kodolu procesori – kā vairākas smadzenes, kas strādā vienlaicīgi. Cilvēkam diemžēl ir vienas smadzenes un viena personība, izņemot gadījumus, kad ir ļoti rets traucējums – personības dalīšanās. Tiklīdz pienāk jauna informācija, mums ir jātērē laiks un uzmanība, lai izlemtu, kas šobrīd ir svarīgāk, un visu laiku kaut kāds enerģijas procents ir tam jāatdod, līdz ar to kādus no darbiem var nepabeigt laikā. Tāpēc liela nozīme ir spējai atšķirt svarīgāko no nesvarīgā, sadalīt prioritātes.

Arī kļūdu iespēja, cenšoties veikt vairākus darbus reizē, ir lielāka?

Z.S. Ja tiek darītas svarīgas lietas, tad – jā.

E.S. Spilgts piemērs ir īsziņu lasīšana un rakstīšana, vadot mašīnu. Pēdējā laikā tas ir viens no biežākajiem autoavāriju cēloņiem.

Z.S. Bet, vienlaicīgi darot vairākas lietas, kas nav tik svarīgas, daļa cilvēku gūst lielāku apmierinājumu, piemēram, runājot pa telefonu vai čatojot internetā ar draugu un skatoties televīziju. Protams, daudz ko nosaka arī sarunas saturs. Ja tas ir maznozīmīgs un atliek tikai laiku pa laikam iestarpināt kādu piekrītošu frāzi, tad sarunas biedrs varbūt arī nemana, ka otrs neklausās uzmanīgi. Bet ir pavisam citādi, ja tā ir saruna, kura prasa iedziļināties otrā cilvēkā. Es ļoti jūtu, ka cilvēks, runājot ar mani, dara vēl kaut ko citu, un man gribas ātrāk šādu sarunu beigt.

Publikācijās par šo problēmu, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu multitasking – daudzu lietu darīšanu vienlaikus, sacīts, ka tā vairo arī negatīvo stresu. Kādēļ?

E.S. Cilvēks laika vienībā spēj nolasīt noteiktu, ierobežotu informācijas daudzumu. Ja tevi nepārtraukti bombardē ar informācijas vienībām, tad tu agri vai vēlu sāc no tā nogurt, informācija „iesprūst” kā šaurā piltuves kaklā un, protams, ka tas ir stress. Ja šāda situācija ir pastāvīgi, tas var novest pie izdegšanas. Negatīvais stress, ko izraisa nespēja tikt galā ar informācijas gūzmu, arī traucē cilvēkam būt radošam.

Vai piekrītat izplatītajām uzskatam, ka tieši modernās tehnoloģijas ir samaitājušas bērnus un viņi vairs neprot mācīties, neko nevar iegaumēt?

E.S. Bērniem ir aizvien grūtāk apgūt informāciju, vienkārši lasot. Viņiem vajag adaptāciju, video, dažādus vizuālos stimulus, bez kuriem ļoti daudzi vairs nespēj uztvert pilnu informāciju. Var teikt, ka tas ir slikti, bet tāda ir dzīve, viss mainās un plūst. No otras puses – tas ir ērti, ka cilvēki sēž auditorijā un tur rāda prezentāciju ar video. Viņi vienkārši mācās savādāk.

Diezgan daudzi izjūt lielu diskomfortu, ja gadās atstāt mājās mobilo tālruni vai arī aizmirsies to uzlādēt. Vai te jau nav runa par atkarību?

Z.S. Parādījusies pat jauna fobija – pazaudēt savu mobilo telefonu. Viena lieta, ka telefons vajadzīgs darbam un saziņai ar tuviniekiem, kuri uztrauksies, ja tu neatbildi. Bet ja vienkārši tāpat bail pazaudēt telefonu – tas jau norāda uz atkarību, ko cilvēki vēl īsti to līdz galam neapzinās. Arī, ja tu nevari ik mirkli nepārbaudīt e – pastus un nečatot, tad, protams, tur ir kaut kādas nepārvaramas darbības iezīmes.

E.S. Ja telefonā ir internets, tad bailes to pazaudēt var saistīties ar datoratkarību. Cilvēks jūtas slikti, ja nav dabūjis savu datorspēles dozu un jau mostoties no rīta domā par to, kā viņš vakarā spēlēs. Dažiem tā ir vienkārši īslaicīga aizraušanās ar kaut ko jaunu, bet citiem, kam piemīt lielāka tieksme uz atkarībām izmainās smadzeņu ķīmija.

Vēl viena nelaime, kurā vaino datorus, viedtālruņus, planšetdatorus, televīziju un internetu, ir cilvēku savstarpējā atsvešināšanās un attiecību pasliktināšanās...

E.S. Kad visu šo lietu nebija, ģimenes locekļi biežāk vienkārši runājās un nenoliedzami bija daudz tuvāki nekā tie, kas šodien, kopā esot, urbjas katrs savā viedtālrunī vai planšetdatorā. Bet ir arī situācijas, kad tehnoloģijas palīdz nepieļaut atsvešināšanos. Piemēram, ASV daudzi jaunieši mācās ļoti tālu no mājām, citu pavalstu universitātēs, un ar vecākiem čato internetā. Pētījumā noskaidrots, ka tas viņiem aizstāj īstu komunikāciju un palīdz justies emocionāli tuvāk.

Z.S. Mums pašiem jārūpējas, lai savstarpējās attiecības neciestu. Ne velti saka – vismaz stunda nedēļā ir pilnīgi nedalīti jāvelta bērnam. Var kaut vai spēlēt monopolu – tas bieži vien pāraug par savu tābrīža slēptāko domu paušanu, kad jēga vairs nav pašā spēlē, bet cilvēku savstarpējās attiecībās. Pieņemsim, ka tev draud bankrots un bērns tevi cēlsirdīgi no tā izglābj, sakot kaut kādas frāzes, kas viņam tajā brīdī ir svarīgas. Tev kā pieaugušajam tas varbūt ir sen izdzīvots, bet viņam tas ir kaut kas, ko tu nevarētu uzzināt, pavirši apvaicājoties, kā klājas. Reiz, kad mūsu mājās uz vairākām dienām pazuda elektrība, pavadījām vakarus sveču gaismā. Bija daudz sadzīvisku neērtību, bet tajā pašā laikā komunikācijas kvalitāte bija tik laba, ka varētu visiem ik pa brīdim novēlēt, lai pazūd elektrība.

E.S. Nāk prātā gangsteru filmās redzētais – kad, ieejot krogā vai bārā, visi savus ieročus salika grozā pie ieejas. Ja vismaz svētkos līdzīgi varētu izdarīt ar telefoniem un palnšetdatoriem! Pasaule nesabruks, ja tu gadumijā pēc pusnakts neuzrakstīsi kādu īsziņu un nepavadīsi ilgu laiku, drudžaini cenšoties to nosūtīt pārslogotajā tīklā.