Veselība

 

Hipnopsihoterapija: nekādu burvestību

 

Ilze ZONNE

 

„Varbūt aizej, lai tevi nohipnotizē,” saka visādi padomdevēji saviem līdzcilvēkiem, kuri žēlojas, ka grūti atmest smēķēšanu vai mainīt uztura paradumus. Daudziem liekas, ka hipnotizētais cilvēks nonāk nemaņā, bet, kad atjēdzas, tad jūt, ka vairs negribas smēķēt, ēst vai ko nu tur vēl.

„Reti kuram cilvēkam ir izveidojies pareizs priekšstats par hipnozi,” saka hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis, „tāpēc parasti man nākas skaidrot, ka seansu laikā klients neaizmigs un nebūs bezsamaņā, ka viņš mani lieliski dzirdēs, sapratīs, ko es saku; sapratīs, kur atrodas un spēs ar mani komunicēt, ja būs vajadzība. Prāts netiks pakļauts svešai kontrolei un cilvēku nevarēs piespiest darīt to, kas ir pretrunā ar viņa dabu, uzskatiem un pārliecību.”

No kurienes rodas greizie priekšstati?

Daudzi tos gūst no televīzijas šoviem, kur skatītājiem neparāda, kā tiek atlasīti pretendenti, kā viņi paši piekrīt tam, kas tiks darīts; un rezultātā var rasties pilnīgi nepareizs un negatīvs iespaids. Arī filmās bieži sastopamas epizodes, kas pilnīgi aplami attēlo hipnozi. Kaut šie aktieri un citi filmu veidotāji būtu aizgājuši uz vienu hipnozes seansu, lai redzētu, kā tas īsti ir, kā cilvēks tur jūtas un izturas! Atnākot uz pieņemšanu pie sertificēta hipnopsihoterapeita, ļaudis ir pārsteigti, ka viss nenotiek kā filmā.

Lūdzu, raksturojiet – kas ir hipnopsihoterapija?

Tas ir atsevišķs starptautiski atzīts psihoterapijas novirziens jeb modalitāte, pati vecākā cilvēces psihoterapijas forma, jo visu seno cilšu kultūrās sava nozīme bija šamaņiem un transam – pirms kāda laika tā apzīmēšanai vairāk lietoja vārdu „hipnoze”, bet „transs” ir plašāks jēdziens, jo hipnoze parasti apzīmē procesu starp klientu un terapeitu, kā arī prāta stāvokli. Tāds ir no manas pieredzes izrietošais privātais viedoklis. Pavisam pastāv vairāk par 100 hipnozes definīcijām un būtu ļoti grūti atrast, kura ir īstā.

Kādos gadījumos pie šāda speciālista vēršas?  

Manuprāt, pirmais problēmu trijnieks visā pasaulē ir smēķēšana, liekais svars un bailes publiski uzstāties. Pēc tam nāk vispārēja trauksme un veģetatīvā distonija ar panikas lēkmēm, alkoholisms, azartspēles, bezmiegs, nevēlami ieradumi (nagu graušana, matu raustīšana, zobu griešana naktī), bailes lidot ar lidmašīnu u.c. Bet es nespēju iedomāties nozari, kur nebūtu iespējams palīdzēt ar hipnozi, kaut vai uzlabot rezultātus sportā vai mācībās, koncentrēšanās spēju, iemācīties kā tikt galā ar hroniskām sāpēm. Daļa cilvēku vēlas labāk izzināt sevi, apgūt pašhipnozi.

Vai reizēm cilvēki negaida, ka jūs viņus „sakārtosiet”, problēmas atrisināsies un pašiem nekas nebūs jādara lietas labā?

Man nepiemīt nekāds maģisks spēks, es nevaru cilvēkam ieregulēt smadzenes. Es noteikti nošķiru hipnopsihoterapiju no dziedniecības un ezoterikas. Tā nav mana joma, par to nevaru spriest. Mēs strādājam ar klienta iekšējiem resursiem, ar viņa paša iekšējām spējām, un nedrīkstam uzspiest ne savu pasaules uzskatu un savas domas, ne piespiest viņu kaut ko darīt, lai viņš, mūsuprāt, labāk dzīvotu un labāk justos. Cilvēks savā neapzinātajā daļā pats zina vislabāk, kas viņam ir un kas nav vajadzīgs. Vienmēr esmu uzsvēris, ka hipnopsihoterapija ir divvirzienu process. Katram cilvēkam ir ļoti daudz iekšējo resursu, tikai viņš neprot tiem piekļūt un kādā dzīves posmā ir izveidojies pasaules modelis, kurš nefunkcionē. Mūsu palīdzību parasti meklē tad, kad ir konflikts starp apzināto daļu un neapzināto. Apzinātā saka – man jāpārtrauc smēķēt, bet neapzinātā saka: nē, nē, man ir jāturpina, tāds es taču esmu. Tad cilvēks grib mainīt šo uzskatu un hipnopsihoterapija ir viena no īstermiņa psihoterapijas nozarēm, kura veiksmīgi tiek galā ar daudzām šādām problēmām.

Ko tas nozīmē laika izteiksmē – cik seansu vajag?

To iepriekš pateikt precīzi nav iespējams. Vidēji vienas problēmas sakārtošanai ir vajadzīgi 5 – 15 seansi, bet gadās, ka pietiek ar diviem. Vairāk laika vajadzīgs tad, ja klientam ir vairāki uzstādījumi, ko viņš gribētu savā dzīvē mainīt. Bieži vien sākam strādāt ar simptomu, un tad, ja tas nemazinās un pēc pāris seansiem nav nekāda progresa, mēs meklējam cēloni dziļāk, piemēram, izmantojot regresa tehnikas uz bērnību, uz notikumu sākumu, vai arī apvienojot abas šīs darbības, kā arī citas tehnikas.

Kas norisinās hipnopsihoterapijas seansā?

Parasti seanss kopā ar sarunu ilgst līdz stundai, hipnozei caurmērā vajag 20 – 30 minūtes. Ļoti bieži es lūdzu klientam kaut ko atbildēt, viņš atver acis un mēs apspriežam, kādas tajā brīdī ir viņa izjūtas, kur viņš ir, ko dara – tā ir komunikācija, nav tā, ka cilvēks guļ uz kušetes „bezfilmā”, un es tikmēr viņam dzenu kaut ko iekšā. Esmu apguvis gan klasisko, gan Ēriksona hipnozi un izmantoju tās atkarībā no konkrētā cilvēka vajadzībām. Lielākoties seansus veicu, klientam esot sēdus stāvoklī. Ir reizes, kad viņš patiešām seansa laikā ir horizontālā stāvoklī uz dīvāna, bet „bezfilma” gan ir mīts. Ja cilvēks ir bezsamaņā, kā tad lai ar viņu strādā? Mīts ir noturīgs divu iemeslu pēc, un abi saistīti ar amnēziju. Lielākoties estrādes šovos, kad hipnotizētais cilvēks iet nost no skatuves, viņam suģestē: „Tagad tu aizmirsīsi visu, kas ar tevi notika pēdējās pusstundas (vai stundas) laikā!” Statistika liecina, ka apmēram puse no viņiem patiešām aizmirst pilnīgi visu. Otra puse neaizmirst, taču cilvēki mazliet kaunas par to, ko sastrādājuši, tādēļ mēdz izlikties, ka neko neatceras.

Ja šova dalībniekiem lūgtu izdarīt ko tādu, kas ir pretrunā ar viņu dabu, tad viņi to nedarītu. Nav nekādu mistisku tehniku, kā cilvēku, kurš zina, kas ar viņu notiek, piespiest kaut ko izdarīt pret paša gribu. Citādi ir ielu hipnozē – tur cilvēks nezina, ko ar viņu dara, viņš iet aizdomājies, ieslīdzis sevī, problēmas atspoguļojas sejā. Ielu krāpnieki ir perfekti praktiskie psihologi un fiziognomisti, viņi prot izvēlēties upurus, kurus ir viegli izsist no sliedēm, piemēram, paziņojot, ka tuviniekam draud drīza nāve. Apmēram 180 sekundes cilvēku iespējams noturēt apjukuma transā, un šajā laikā krāpnieki var pagūt īstenot savus ļaunos nodomus.

Strādājot ar klientiem terapijā, bieži notiek arī spontāna amnēzija. Piemēram, cilvēks saka: „Manas domas peldēja, es aizdomājos par darbu un citām lietām, bet to, ko jūs runājāt, es nemaz neklausījos.” Tajā brīdī es runāju ar viņa neapzināto daļu, apejot apzināto. Katram vārdam, ko terapeits saka hipnozes laikā, ir nozīme, jo neapzinātā daļa visu dzird burtiski. Tajā pašā laikā – ja pateiktu kaut ko šim cilvēkam nepieņemamu, piemēram, pieprasītu atdot maku, tad viņš būtu uzreiz atpakaļ fokusā. Atšķirībā no šovos propagandētā uzskata, hipnoze nav spēks un hipnozei nav spēka – nevar nonākt tās varā. Hipnoze ir dabisks prāta stāvoklis, kurā mēs visi ieejam vairākas reizes diennaktī.

Kādos brīžos tas notiek?

Tas ir tad, kad mēs par kaut ko aizdomājamies vai veicam kādu ierastu darbību, piemēram, braucam ar mašīnu pa labi zināmu ceļu; arī sabiedriskajā transportā katrs būs redzējis kādu, kurš veras ar atsvešinātu skatienu ārā pa logu, fokusējies uz iekšu. Iespējams, transs mums ir kaut kas līdzīgs kā datoram „reset” pogas nospiešana, transa laikā uzņemtā informācija tiek salikta pa plauktiņiem – līdzīgi kā miegā. Hipnoze ir stāvoklis, kad notiek disociācija starp apzināto un neapzināto daļu, it kā starpstāvoklis starp nomodu un miegu – pirms pašas aizmigšanas, apzinātā daļa it kā atiet nost un domāšanas process pārtrūkst. Kad tu sāc domāt, tā vairs nav hipnoze. Tāpēc hipnopsihoterapeits ir speciāli mācīts lietot tādas vārdu plūsmas un lingvistiskās konstrukcijas, kuras "neieslēdz" apzinātu domāšanas procesu.

Kāda ir sajūta pēc hipnopsihoterapijas seansa?avienta t abasn Eriksona hipnozi un ienu process.

Tā kā transs pats pēc savas būtības ir terapeitisks – atrašanās tajā vien var uzlabot daudzas lietas, piemēram, mazināt stresu, hipnozes laikā mēs varam atpūsties un sakārtot kaut ko neapzinātajā daļā. Parasti cilvēks ir labā garastāvoklī, galva ir skaidra un pašsajūta laba.

 

(citāts ielauzumam)

Hipnoze ir dabisks prāta stāvoklis, kurā mēs visi ieejam vairākas reizes diennaktī.