Geštaltterapija – Terapija, kuru 1940-os gados attīstīja Frics Perls, Laura Perla un Pols Gudmans,  empīriska un humānistiska terapija, kas sākotnēji tika izstrādāta kā alternatīva konvencionālās psihoanalīzes forma. Geštaltterapeiti un viņu klienti izmanto radošas un empīriskas tehnikas pacientu sevis izziņas, atskārsmes, brīvības un sava iekšējā un ārējā virziena atrašanai. Vārds “geštalt” ir cēlies no vācu valodas vārda, kas tulkojumā nozīmē formu vai veidolu, tas ir saistīts ar  “kaut kā” vai “kāda” raksturu un būtību.

 

Geštaltterapijas principi

Geštaltterapijas  kodols ir holistiskais viedoklis,  ka cilvēki ir ļoti cieši savstarpēji saistīti un viņus būtiski ietekmē apkārtējā vide, kā arī tas, ka visi cilvēki tiecas uz izaugsmi un līdzsvaru. Geštaltterapiju raksturo tieši šāda personiska pieeja  - centrētā terapija, kā arī tās galvenie akcenti – empātija no terapeita puses, sapratne un klienta beznosacījuma pieņemšana terapeitisku rezultātu sasniegšanas mērķiem.

Saskaņā ar geštaltterapiju, saturs jeb vide ietekmē personas pieredzi un cilvēku nevar pilnībā izprast bez viņa vai viņas vides izpratnes. Paturot to prātā, geštalt – psihoterapija atzīst, ka neviens nevar būt pilnībā objektīvs - tai skaitā arī terapeiti, kuru pieredzi un perspektīvas ietekmē arī viņu personīgā vide, tāpat arī praktizējošie pieņem savu klientu pieredzi, tās pamatotību un patiesīgumu.

Saskaņā ar geštaltterapiju, vide ietekmē pieredzi un persona nevar pilnībā izprast sevi, neizprotot šo vidi.

Geštaltterapija tāpat atzīst, ka personas mainīšanas mēģinājums piespiedu kārtā, paradoksālā veidā sekmē vēl lielāku satraukuma līmeni un fragmentāciju, mainot cilvēka attieksmi, esošo rezultātu pieņemšanu no pacienta puses. Tāpēc terapijas sesijas fokusējas uz palīdzību cilvēkiem, un tieši, uz to, lai iemācītu viņiem vairāk izprast sevi – izzināt un atskārst, pieņemt un uzticēties savām jūtām un pieredzei.

 

Fokuss: "šeit un tagad"

 

Geštaltterapija liek akcentu uz tagadnes brīdi un tā satura atskārsmi. Ar terapijas palīdzību cilvēki iemācās atklāt savas apspiestās vai ar citām sajūtām maskētās jūtas, pieņemt un uzticēties savām emocijām. Vajadzības un emocijas, kas iepriekš bijušas apspiestas vai nav tikušas atzītas, no iekšējām dzīlēm var pacelties virspusē. Šī procesa  gaitā, pieaugot personas atskārsmes spējām, cilvēks iegūst jaunu sevis atklāsmi.

Fokusēšanās uz “te un tagad” nenoliedz un nemazina pagātnes notikumus vai nākotnes iespējas; faktiski, pagātne ir cieši saistīta ar tagadnes pieredzi. Pamatideja – ko izvēlēties, izvairīties no pagātnes vai ar satraukumu domāt par to, kas sagaida nākotnē. Pagātnes pieredze var tikt izmantota terapijas sesijās, kurās tiek strādāts ar pagātni, tomēr terapeits un klients vairāk fokusējas uz tā izpēti, kādi faktori ir likuši specifiskajām atmiņām pacelties virspusē konkrētajā brīdī vai kā konkrētais brīdis ietekmē pagātnes pieredzi.

 

Darbs ar Geštaltterapeitu

 

Geštaltterapijas sesijām nav kādu īpašu vadlīniju, patiesībā, terapeitiem iesaka izmantot radošu pieeju, atkarībā no konteksta un katras personības. Svarīgākais ir akcents uz tiešu kontaktu starp ārstu un klientu, pieredzi un eksperimentu, kā arī centrēšanos uz "ko un kā" - klients dara un kā -  kā arī vai viņš to dara - "te un tagad".

Kopā, terapeits un pacients  novērtē, kas notiek pašlaik un, kāds rezultāts ir nepieciešams. Terapeiti atturas no notikumu interpretācijas, fokusējoties tikai uz momentānajām un tiešajām klienta fiziskajām atbildes reakcijām.Piemēram, izmantojot smalkas pozas izmaiņas, personu var pārnest tagadnē. Tādējādi, geštaltterapija palīdz cilvēkiem iegūt labāku izpratni par to, kā ir savienots emocionālais un fiziskais ķermenis. Iekšējā es izpratne ir atslēga uz darbību, reakciju un uzvedības izpratni. Geštaltterapija palīdz cilvēkiem spert pirmos soļus pretī šai atskārsmei, jo viņi var atzīt un pieņemt šos paraugus.

 

Geštaltterapijas tehnikas

 

Geštaltterapija tiek praktizēta vingrinājumu un eksperimentu formā. To var organizēt individuālā vai grupu formā. Kopumā, geštaltterapijas vingrinājumi ir paredzēti rosināt darbībai, emociju izpausmei, personas individuālajiem terapijas mērķiem. Ārsts un pacients var  izpētīt vingrinājumu rezultātus,  vairot pacienta sevis atskārsmi un palīdzēt izprast, kas tad īsti ir pieredze "šeit un tagad".

Atšķirībā no vingrinājumiem, eksperimenti rodas terapeitiskā procesa laikā  līdz ar terapeita un pacienta attiecību attīstību. Tie ir geštaltterapijas galvenie komponenti, kas ļauj personai terapijas laikā izprast dažādus konflikta aspektus, savu pieredzi vai garīgās veselības uzlabošanas uzdevumus.

Tukšā krēsla tehnika ir geštaltterapijas kvintesence. Pacientu lūdz iedomāties, ka kāds (piemēram, priekšnieks, dzīvesbiedrs vai radinieks), visi kopā vai viens sēž krēslā. Terapeits veicina pacienta dialoga veidošanos ar tukšo krēslu,lai sakārtotu personas domas, emocijas, un uzvedību. Dažreiz lomas tiek mainītas un persona terapijas laikā sastopas ar metaforisku personu vai personas daļu šajā krēslā. Tukšā krēsla tehnika var būt īpaši lietderīga cilvēkiem, kuriem ir jāizprot situācija kopumā un jāatbrīvo kādas aizmirstas situācijas detaļas.

Cits populārs geštaltterapijas vingrinājums ir pārspīlējuma vingrinājums. Šī vingrinājuma laikā pacientu lūdz atkārtot un pārspīlēt kādu specifisku kustību vai ārēju izpausmi, piemēram,  kājas kustināšanu, kas padara cilvēka emocijas daudz atklātākas.

 

Tukšā krēsla tehnika un pārspīlējuma vingrinājums ir galvenās geštaltterapijas tehnikas,kas palīdz cilvēkiem vairot savu atskārsmi momentānās pieredzes laikā. Caur vingrinājumiem un spontāniem eksperimentiem geštaltterapija ļauj cilvēkiem atjaunot saikni ar savām nezināmajām un neatklātajām pusēm, kuras šīs terapijas laikā var minimizēt,ignorēt vai pat noliegt.