Darbs ar metaforiskiem iztēles tēliem

 

 

 

"kad pamostos rītā, manas brokastis nav savrupas,

 

melnais suns mani gaida, lai dalītu tās no

 

brokastīm līdz pusdienām turpinot riet...."

 

 Samuel Johnson, rakstot par depresiju ,

 

vēstule Mrs Thrale, 1783

 

 

 

 

 

Ievads

 

 

 

            Termins "metafora" ir definēst kā "izteiksmes veids, kurā vārds vai aprakstāmais termins ir pārnests uz kadu objektu kuram tas īsti nav piemērots (The Shorter Oxford English Dictionary, 1973). Tomēr šī pārnese nav patvaļīga: metaforiskie tēli ir spoguļi, kas atspoguļo mūsu pieredzes tēlus par sevi, citiem un pasauli, tādējādi iekapsulējot idiosinkratiski apjausto sajūtu uz ko arī ir mērķēta terapija.

 

            Metaforisko tēlu izmantošana ir tikusi aprakstīta daudzās terpaijas skolās. Piemēram - Junga aktīvā iztēle (Watkins 2003); kontrolētā fantazēšana psihosintēzē (Assagioli 1965); iztēles psihodrāma Geštaltterapijā (Perls 1971). Ādlers ir apgalvojis, ka pat agrīnās atmiņas var tikt uzsktītas par

 

metaforiskiem tēliem, jo tie var vadīt "dzīvesstāstu" raugoties no subjektīvā skatu punkta (Shulman and Mosak 1988). Tā kā esam darbojušies ar daudziem literāriem tēliem un atmiņām iepriekšējās nodaļās, fokusēsimies uz to simbolisko jēgu.

 

            Metaforas terapijā var tikt ģenerētas gan no terapeita puses, gan no klienta puses (Kopp 1995). Iepriekšējās grāmatas nodaļās redzējām kā kognitīvie terapeiti izmanto dažādas terapeitu radītas metaforas lai socializētu pacientus, lai strādātu ar iztēli un arī aprakstītu procesus, kas uztur vai atvieglo psiholoģisko distresu. Daudz vairāk piemēru piedāvā Stott et al. (2010) savā brīnišķīgajā grāmatā Oxford Guide to Metaphores in Cognitive Therapy. Tomēr klienta radītas metaforas nav tikušas izmantotas plaši kognitīvajā terapijā. Daži izņēmumi iekļauj zīmējumu izmantošanu kognitīvajā terapijā (Johles 2005), iekļaujot to pielietošanu indivīdu grupēšanā balstoties uz identitātes izjūtu (Butler and Holmes 2009).

 

            Geštalt tehnikās  metaforisko tēlu izmantošana ir aprakstīta kognitīvās terapijas literatūrā (e.g. Edwards 1989; Hackmann 1998). Edvards uzsver, ka lai arī ārēji atšķirīgs, kognitīvās pārstrukturizācijas process pat izmantojot metaforisko iztēli tomēr ir ciešā saiknē ar restrukturizāciju, kas notiek Sokrātiskās iztaujāšanas un vadītās izpētes laikā izmantojot pieredzes verbālās reprezentācijas.

 

            Nozīmes un pieņēmumi var tikt identificēti un apstrīdēti izmantojot metaforisko iztēli. Klients var eksperimentēt iztēlē ar alternatīvām perspektīvām, kas var tikt vēlāk pārbaudītas realitātē.

 

            Dzejnieks Ted Hughes aprakstīja metaforu potenciālo spēku kas spēj saturēt emocionāli uzlādētas jēgas apjausmu, salīdzinot rakstīšanu stāstos vai dzejā. Viņš atzīmēja, ka tiklīdz viņš sāka rakstīt savas piezīmes dzejā nevis prozā, varēja novērot daudz vairāk paša emocionālās un psiholoģiskas atbildes, par spīti faktam, ka rakstīja par vienu un to pašu kā prozā tā dzejā (Hughes 2007).  Saistība ar šo, interesanti, ka klīniskā pieredze pauž viedokli, ka metaforiskās iztēles tēli visvieglāk rodas kādam noskaņojoties uz ķermeņa izjūtām (vai iemiesoto pieredzi) problemātiskajā jomā ( Butler et al. 2008, p.101).  Arī Lakoff un Johnson (1980) aprakstot metaforisko iztēles procesu piekrīt, ka tas ir kā empīrisks geštaltu komplekss, kas izpaužas pagātnē piedzīvotā pieredzē. Teasdale (1993) ir apraksījis metaforas kā holistisku, implicītu nozīmju līmeņa atspoguļojumu, kas saistīts proprioreceptīvā un citās ķermeņa sensorās sistēmās.

 

            Mēs apspriežam plašo iespēju lauku strādājot ar metaforisko iztēli šajā nodaļā, saistībā ar iepriekšējās nodaļās izsktītajām tēmām: Socializācija, atmodināšanu un novērtēšanu, mikro formulēšanu, manipulēšanu, diskriminēšanu, transformāciju, emocionālo tiltu veidošanu un radīšanu. papildus, esam iekļāvuši šajā nodaļā Extending the Work with Metaphorical Images lai aprakstītu stāstu, attēlu, filmu un zīmējumu izmantošanas jēgu un vērtību strādājot ar metaforām.

 

 

 

            Socializācija

 

 

 

            Lielākā daļa no mums spontāni izmanto metaforas aprakstot savas jūtas. Piemēram, saskaroties ar grūtībām kāds no mums varētu runāt par "feeling wrung out", "Looking into the abyss", "Having my back to the wall", "Being at the end of my tether" vai "Losing the will to live". Neviens no šiem izteicieniem nevar tikt uztverts burtiski, bet var saturēt implicīto jēgu/nozīmi kas ir saistīts ar citiem, ja tiek izmantots sarunā. Ir ieteicams terapeitiem pamanīt metaforas, ko izmanto klients un lūgt viņam atspoguļot to nozīmi, lai izmantotu to kā līdzekli formulēšanā un novērtēšanā.

 

            Mēs varam apspriest metaforu izmantošanu ikdienā sarunās, kad gatavojam klientus izpētīt metaforu tēlus, lai palīdzētu viņiem izprast kādu emocionālu jēgu klienti saskata problemātiskajā jomā.  Metaforas ieteicams izmantot gadījumā, ja klients vai terapeits neizprot emocijas saistībā ar kādu notikumu, kad nav skaidrs kapēc tieši šādas emocijas ir izjustas. Ieteicams izmantot metaforas arī gadījumos, kad afekts ir tik spēcīgs, ka kļūst nepanesams klientam dēļ ieilgušām problēmām.

 

            Situācijās, kad pēc terapeita domām būtu noderīgi iedrošināt klientu izpētīt savu jūtu jēgu saistību ar situāciju un varbūt ģenerēt jaunu emociju/jūtu jēgpilnu skatījumu idiosinkratiskās metaforas tēlu, kas atspoguļo jūtas, šie punkti butu noderīgi izpētei:

 

            - ir divi domāšanas procesa aspekti: konceptuālais, racionālais veids kā domājam par lietām; empīriskais, holistiskais, poētiskais domāšanas veids, kas ir iemiesojis mūsu jūtas, ne tikai faktus.

 

            - dažkārt jūtas grūti izpaust vārdiem un ir grūti saprast kapēc jūtām tieši šīs jūtas šai situācijā

 

            - empiriskā prāta daļa ir vairāk sensora, iztēlē esoša un simboliska

 

            - lai izpētītu sarežģītas un mulsinošas jūtas, palīdzoši ir vērsties tieši pie šī neracionālā domāšanas veida

 

            - tieši šī iemesla dēļ mēs dažkārt aicinām klientus izpētīt sajusto jēgu un ļaut metaforiskiem tēliem izpausties un tādā veidā atspoguļot to nozīmi.

 

            Ja klients ir gatavs doties tālāk, varam sākt "uzmodināt" un novērtēt metaforiskos tēlus.

 

 

 

 

 

            Uzaicinājums un novērtēšana

 

 

 

            Svarīgs solis (līdzīgi kā citos iztēles veidos) ir ierosināt un izpētīt metaforiskos tēlus, vai tie raisās spontāni vai arī pētot problēmjomu, kur izmantot metaforas varētu būt informatīvi lai izprastu idiosinkratisko jēgu, kas tikusi piešķirta simptomam, situācijai vai attiecībām. Klietam vajag atklāt metaforisko tēlu empīriski, pieredzes ceļā, nevis tikai runāt par to.

 

            Terapeits skaidro, ka klientam ir iespējams izmantot aprakstu  metaforās, lai piekļūtu tuvāk nozīmēm, ko pats klients piešķīris aprakstot savas   traucējošās jūtas, domas vai situācijas. Lai nokļūtu tālāk par virspusēju nozīmi terapeits iesaka klientam aizvērt acis un reflektēt par situāciju vai simptomu, visiem tā aspektiem un ļaut metaforiskiem tēliem "uzpeldēt".  Reflektēšanas procesā par sensoro, emocionālo un nozīmes aspektu metaforiskajā tēlā, klients un terapeits var izpētīt un atklāt vēsturiskās asocioācijas veidojot emocionālo tiltu. Soļi atklāšanā aprakstīti shēmā 11.1.

 

            Metaforiskā iztēle var būt noderīga ja indivīds nevar īsti saprast neparasto pārdzīvojumu spēku un veidu, kas saistīts ar kādu situāciju.

 

            Penija bija nomocījusies ar sava novecojušā tēva pieskatīšanu un kopšanu. Viņas terapeits lūdza viņai aprakstīt kā viņa izjūt šo situāciju un izvērtēt arī to, kā viņa jūtās savā ķermenī domājot par šo situāciju. Terapeits virzīja Peniju tālāk ļaut metaforiskajam tēlam, kas saistīts ar šo situāciju, uzpeldēt apziņā, atkal izvērtējot savas jūtas par šo procesu. Penija iesaucās, ka to izjūt kā vecmodīgu veļas mazgāšanai paredzēto dēli, kas pievienots viņas mugurai, pār ko jau biija sākusi augt viņas āda. Šis tēls atgādināja Penijai viņas bērnību Āfrikā, kur pirms daudziem gadiem viņa tika redzējusi kā kalps bija mazgājis veļu ar šī vecā veļas mazgāšanas dēļa un ūdens izspiedēja palīdzību. Klientei tas palīdzēja apjaust, ka viņa iekļuvusi lamatās attiecībās ar savu tēvu, kas balstītas uz novecojušo sievietes lomas izpratni. Vēlāk viņa bija spējīga transformēt šo tēlu vairāk adaptīvā simboliskā reprezentācijā par to kā turpmāk veidot attiecības ar tēvu.

 

            Metaforisko tēlu atmodiņāšana un refleksijas par tiem palīdz izstrādāt jaunas perspektīvas izpētē un arī jaunas iespējas tikšanai galā ar iespējamajiem apstākļiem, kas vēl tikai veidojas. Piemēram, atmodinot metaforiskos tēlus konkrētai situācijai var palīdzēt cilvēkiem saprast situācijas uztveres dažādību un palīdzēt izpētīt šīs atšķirības tā nonākot pie abpusējas izpratnes par to, kas noticis un ko jādara, lai ar to tiktu galā.

 

            Džoja un viņas vīrs Bils bija iesaistīti strīdā par Džojas brāli Geriju par to kuriem ģimenes locekļiem vajadzētu apmeklēt viņu meitas kāzas. Kad jūtas saasinājās starp Džoju un Geriju, viņa pamanīja, ka bija spriedze arī starp viņu un Bilu un ka nu viņiem bija grūti vienoties par to kā tuvoties risinājuma. Džojas terapeits ieteica, ka viņai un Bilam vajadzētu katram veidot metaforisko tēlu par šo situāciju un pārrunāt savu pieredzi. Šī intervences metode atmaksājās un palīdzēja pārim saprast, kas notiek. Bils redzēja Geriju, kā cilvēku, kas radījis situāciju, lai sabojātu kāzu plānus.Viņš vizualizēja to kā ekskrementu pielipinātu visās iespējamās vietās. Katrs mēģinājums labot situāciju likās kā vēl lielāku problēmu radošs. Bils kā vienīgo situācijas risinājumu redzēja aiziešanu no Džojas un atgriešanos, kad emocijas būs nomierinājušās. Viņš jutās dusmīgs un impotents. Džoja redzēja Geriju kā paslēpušos aiz lielas dzelzs barikādes. Viņš bija atstājis tikai mazu spraugu piesegtu ar papīru, caur kuru viņš dažkārt izlika durkli. Džoja juta, ka ir tikai divas iespējas - atrast ceļu apkārt barikādēm, lai varētu komunicēt efektīvāk vai vismaz pasargāt sevi no iespējamā kaitējuma vai arī veidot trešās viesības kurās izrunāties. Viņa jutās ļoti trauksmaina, bet vairs nejuta dusmas. Pāris mēģināja izprast iespējamo radušos tēlu izcelsmi. Džojas vīrs Bils bija piedzīvojis smagiem pārdzīvojumiem pilnu bērnību, kurā tēvs alkoholiķis bija bojājis visu un Bila stratēģija pārvarēt šo bija aizbēgt no konflikta un tad parādīties, kad situācija risinājusies. Bils bija agrīni pametis māju. Džoja atzīmēja, ka viņas brālim Gerijam vienmēr bijis zems pašvērtējums. Viņas vecāki bija mēģinājuši viņu atbalstīt, bet tā vietā izlaiduši viņu un patreiz viņam bija grūti uztvert citu cilvēku viedokļus, pieņemt tos. Šie tēli palīdzēja pārim atrast kopsaucēju domās un situācijas redzējumā tā spējot radīt plānus kā risināt radušos situāciju.

 

Tabula 11.1. Metaforisko tēlu izpēte

* Klientu lūdz aizvērt acis, ja vien tā ir ērti

*Atsauc atmiņā traucējošo situāciju, vēro savas emocijas, ķermeņa reakcijas laikā kamēr atcerās situāciju tā notverot idiosinkratisko nozīmi, ko klients piešķīris šai situācijai vai simptomam

*Tālāk klientam ļauj parādīties metaforiskajam tēlam, sitācijas simbolam un ļaut izpausties arī savām reakcijām uz šo tēlu. Terapeits piekodina klientam pieņemt jebkuru tēlu, kas raisījies apziņā lai cik banāls vai nesaistīts tas liekas. Vairāku tēlu gadījumā klientu lūdz izvēlēties vienu.

*Tiklīdz tēls ir nostiprinājies, terapeits lūdz klientu pilnībā pieslēgties savām ķermeniskajām reakcijām saistībā ar šo tēlu un tad arī citiem sensorajiem aspektiem, iekļaujot krāsu, tekstūru, skaņu, smaržu, garšu, svaru, izmēru utt. Pēc tam klients atspoguļo kā šis tēls varētu izskatīties no visām pusēm, no dažādiem attālumiem utt.

*Nobeigumā klientu lūdz atspuguļot tēla nozīmi. Vai šis tēls atspoguļo jēgu saistībā ar sevi, citiem cilvēkiem, situāciju, nepatīkamiem simptomiem vai pasauli kopumā.

 Metakognitīvās pārliecības arīdzan tiek pētītas: piemēram vai klients tēlus uztver kā brīdināumu, paredzējumu, brīdinājumu? Vai arī reālistisku notiekošā interpretāciju?

 

            Strādāt ar metaforiskiem tēliem var būt palīdzoši gadījumos kad afekts, kas iesaistīts situācijā ir pārlieku spēcīgs.

 

            Keitija atnāca uz terapiju pēc vardarbīga uzbrukuma no sava partnera puses un tika ārstēta no PTSD. Tomēr terapijas gaitā, īpaši nobeigumā atklājās spēcīgs distress par citām iepriekšējām vardarbīgām attiecībām. Keitija baidījās, ka viņa nekad nevarēs nonākt tiešā kontaktā ar šīm traucējošām atmiņām. Tomēr neskatotie uz to, viņa juta, ka nespēs pilnībā atlabt, iekams viņa nebūs atcerējusies visu. Pēc pāris nedēļām šajā strupceļā, terapeits fiksēja kā Keitija aprakstīja "bumbu at atmiņām", kas iesprostota viņas kakla mugurējā daļā. Viņi izlēma izpētīt šo sajusto pieredzi izmantojot metaforas. Keitija tika aicināta fokusēties uz sajūtām kaklā un ļauties metaforiskajiem tēliem. Viņa aprakstīja šo "atmiņu bumbu" kas bija noapaļota pusmēness formā, melnā krāsā un ļoti smags. Viņa nevarēja atrast veidu kā tikt no tā vaļā kā tikai nocērtot galvu sev. Kad terapeits jautāja viņai kas bija bumbas iekšienē, Keitija atbildēja, ka tas pildītas ar bitēm un dažās no tām ir mirušas. Tur nebija barības, tikai daži gabaliņi no auga (tumbleweed). Iekšienē bija tumšs, vējains. Tagad Keitija to aprakstīja kā bišu stropu. Bitēm nebija nekādas iespējas izkļūt.

 

            Keitija sacīja, ka šīs "bites" reprezentē atmiņas un bailes, ka ja šīs atmiņas tiks izteiktas, nožēla nekad nebeigsies. Pēc šīs sesijas Keitija aizgāja mājās un uzrakstija dzejoli par tēlu, kas izrādījas ļoti palīdzoši viņas stāvokļa izpratnē.

 

Song of the bitter bees                                                           

 

In my head there is a hive of bitter bees, built with salts of unshed tears

 

Sharp crystals of anguish guard the noneycomb of memories

 

And secret emotion is the only nectar my bees suck.

 

Afraid to claim them as my right, to bathe and cleanse them in the light,

 

I turned away and sealed each cell with shame.

 

Hidden deep within the hive are the living ghosts of all my pain,

 

each secret thought a bitter bee, moving silently,

 

Compressed within my memory.

 

Dark and cold they bide their time, a cancer growing.

 

Each sob unheard, each tear unformed,

 

Each secret wound ignored feeds the silent swarm.

 

Inside the eyes of every bee

 

are mirrored lots of little "me`s" trapped for all eternity.

 

The hive was built when I was small, and memories were built wiht words -

 

Sharp weapons with which to kill

 

The real me, the gentle bee, the sweetest bee within.

 

Dzejoļa apraksts.

 

 

 

Keitija raksta, ka viņas galvā ir bišu spiets, kas būvēts no neizlieto asaru sāls, asi kristāli sargā to no atmiņām un slēptās emocijas ir vienīgais nektārs no kā bites barojās. Viņa jūtās nobijusies tās atzīt par pareizām un mazgāt, tīrīt tās ar gaismu. Keitija aizgriežās  un piepildīju katru šūnu ar kaunu. Dziļi stropā noslēpti ir manu sāpju spoki un katra rūgtā bite  ir slēptā doma, kas klusi kustās iekapsulēta atmiņā. Tumsā un aukstumā viņas pavada savu laiku, kopā ar katur nedzirdēto nopūtu un neapjausot asaru. Katras bites acīs ir noķerti miljoniem "es" notverti uz mūžīgiem laikiem. Strops tika uzcelts, kad es (Keitija) bija maza un atmiņas iebūvētas ar vārdiem - asiem kā ieročiem, kas spēj nogalināt Īsto mani, maigo biti, jaukāko no bitēm.

 

 

 

            Šis dzejolis atspoguļo Keitijas apspiestās atmiņas par traumatiskajiem notikumiem un arī norādījumu par ideju apspiest sāpīgās atmiņas un emocijas, kas tikusi radīta bērnības laikā.

 

 

 

            Mikroformulēšana

 

 

 

            Metaforiskā iztēle var tikt izmantota formulēšanas procesā dažādos kontekstos. Turpmāk izskatīsim kā metaforisko iztēlošanos var izmanto mikroformulēšanas gaitā ar individuāliem klientiem, pāriem un ar terapeitiem supervīzijās.

 

            Keitija uzrakstīja vēl vienu dzejoli nākamajā nedēļā, kas palīdzēja viņai apsvērt savus pieņēmumus, to  izcelsmi un veidus kā šie pieņēmumi var tikt mainīti.

 

 

 

Naming of the bees: Old bees loitering at entrance to the beehive

 

 

 

There was "Stiff upper lip" who was joined at the hip

 

With his Siamese twin "Don`t cry"

 

There was "Stand up straight" and his twin "Don`t be late"

 

Who were loitering nearby

 

"Don`t be afraid of the dark" was having a lark with the "Monster from under the bed"

 

And "Spilt milk" and "Smile" were resting a while.

 

Taking a break from scratching their heads.

 

"Being bored is a sin` was having the crack with "Tell the truth when you are able"

 

"Fear God" and "Don`t sin" (who were very old twins)

 

Stood apart from "Head up- stomach in"

 

And right at the back, shrouded in black, were "I can`t" and "I will give in"

 

 

 

Dzejoļa apraksts.

 

Keitija apraksta dzejolī visas bērnībā dzirdētās frāzes - Neraudi; Nekavē: Nebaidies no tumsas, Smaidi, Neizlej pienu, Nebaidies no monstra zem gultas; Garlaikošanās ir grēks; Saki patiesību, kad tas ir iespējams; Bīsties Dieva un Negrēko; Galvu augšā un ierauj vēderu; Es nevaru un es padodos.

 

 

 

            Keitijas otrais dzejolis iesāk formulēt pieņēmumus, kas sagatavo vietu apspiestajām emocijām. Papildus stīvajai mutei, neraudāšanai, taisni stāvēšanai un nerunāšanai pretī, noskaidrojās, ka viņas vecāki vedināja viņu būt simpātiskai un saprotošai.  Pārrunājot šos pieņēmumus noskaidrojās fakts, ka neskatoties uz viņas vecajiem pieņēmumiem, tie tomēr viegli neietilpa vardarbīgu attiecību kontekstā. Turklāt viņas partneris bija spēcīgi pastiprinājis ideju, ka viņa nedrīkst raudāt citādi viņa tiks sāpināta atkal vai pat iznīcināta. Lai apskatītu mikro-formulējumu par bišu stropa tēlu, skatīt attēlu 11.1.

 

            Sekojošajā otrajā dzejolī, atgādinot sev, ka vardarbīgais partneris vairs nav dzīvs, viņa uzrakstīja trešo dzejoli, kas signalizēja par cerības parādīšanos saistībā ar Keitijas spēju atkal atgriezties dzīvē un arī dažu veco pieņēmumu zaudēšanu. Tas tāpat apstiprināja un izteica šausmas dzīvojot ar vardarbīgu partneri "briesmoni ar niknumu viņa acīs"

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Attēls 11.1

 

 

 

                                                      

                                               

 

                                                           

 

                                                           

 

The glimmer of light

 

 

 

Something happened in the dead of night

 

The tiniest bee saw a glimmer of light

 

While she sucked the dark nectar of tears.

 

Syrupy sweet it had clung to her feet

 

Infused with the perfume of dread.

 

Spilt from each eye in secret they`d lie,

 

The tear drops she had no t shed.

 

She was blinked with pain,

 

From the fists, from the shame,

 

When she learned it was not sfe to cry.

 

As the tears they had  spilled

 

Like petrol they filled

 

The beast with the fage in his eye

 

Don`t cry!

 

Don`t cry!

 

Whatever you do don`t cry!

 

There is a rainbow in every tear drop

 

You just have to look at it right

 

In the light, not at night!

 

 

 

 

 

 

 

Dzejoļa apraksts.

 

 

 

Kaut kas noticis tumšajā un mirušajā naktī, vismazākā bitīte ieraudzīja gaismiņu kamēr sūca rūgto asaru nektāru. Bite atklāj, ka tikusi padarīta akla no dēļ sāpēm, no sitiemiem, kauna, kamēr viņa iemācījās ka raudāšana nav droša. Briesmonis ar niknumu acīs aizliedza raudāt. Tomēr atklājās varavīksne katrā asarā tikai uz to pareizi jāskatās nevis naktī, bet gaismā.

 

 

 

            Keitija atpazina no kurienes vairums apspiesto emociju ir nākušas un arī to, ka viņas vardarbīgais partneris vairs nevar viņu apdraudēt. Ir mazs cerības mirdzums, ka viņa var izbēgt no apspiesto emociju bišu stropa un sākt pārskatīt un pārveidot savu dzīvi. Šis darbs  stiprināja viņas lēmumu atgriezties pie cilvēkiem, mainīt dažus no viņas pieņēmumiem izpaust viņas pārliecības, ka "ir labi raudāt tad, kad ir iemesls raudāt" un "ir starpība starp padošanos un atdošanos", kas nozīmē to, ka viņa bija spējīga būt maiga pret sevi laikā kamēr viņa "uzlasīja savas dzīves gabaliņus".

 

            Metaforiskā iztēle var tikt izmantota formulēšanas procesā klientiem vai gadījumā ja ir jārisina konflikts starp vairākiem klientiem vai supervīzijas gaitā. Sadarbība var tikt uzlabota pastiprināti pievēršot uzmanību klienta teiktajām metaforām, izdarot kopsavilkumus viņa paša (klienta) vārdiem.

 

            Rejs bija sācis atlabt pēc laulības šķiršanas un bija radījis dažus iespējamos plānus turpmākai dzīvei. Terapeits izmantoja metaforu par lietām, kas dzen asnus viņa dārzā.  Klients runāja par pamatu celšanu, soļu veikšanu - metaforām, kad viņš atgriezās nākamajā nedēļā. Terapeits atspoguļoja klienta vārdiem savu redzējumu par klienta procesu - ka viņš ceļ savu paša pili, uzmanīgi, bet pamatīgi. Kamēr viņš veic soļus viņš apzinājās, ka spēcīgas gumijas rokas spēj viņu atvilkt atpakaļ. Tie bija viņa ģimenes pieņēmumi, kas bija izrādījušies neproduktīvi attiecībā uz Reja pieredzi attiecībās. Piemēram, viņa ģimene ticēja, ka ja kāds dusmojas labāk to noslēpt un svarīgi ir pirmkārt padomāt par citiem, kas galu galā noveda pie savu vajadzību pamešanas novārtā.

 

            Terapeits var izmantot metaforu iztēli lai izvērtētu savas problemātiskās emocionālās reakcijas uz klientiem. To var veikt pašrefleksijas laikā (Bennett-Levy et al.2009), vai arī supervīzijas laikā. Padesky un Mooney (2000) ir aprakstījuši metaforu tēlu izmantošanu šajā kontekstā. Terapeits var atgādināt klientam ar ko viņam bijušas grūtības un izmantot metaforu iztēli, lai atspoguļotu šīs grūtības (ieteicamie soļi redzami tabulā 11.2). Piemēri terapeitiskā procesa gaitā skatīt nodaļās par Diskrimināciju un Transformāciju.

 

Tabula 11.2. Terapeita strupceļa izpēte

* Terapeits atsauc atmiņā klientu ar kuru viņam ir sajūta par terapijas gaitas strupceļu.

* Kad atmiņā nostiprinājies konkrēts piemērs, terapeits reflektē par to kādas sajūtas šīs atmiņas rada viņa ķermenī, kādas emocijas un asociācijas veidojas saisībā ar šīm atmiņām.

* Tagad terapeitam lūdz ļauties metaforiskā tēla veidošanās procesam.

* Metafora var tikt izpētīta - jēga, pieņēmumi par to utt.

* Terapeitam jautā vai viņš ir atcerējies par situācijām personīgajā dzīvē, kuras iespējams šai brīdī var tikt saprasti iemesli kapēc klienta situācija izsauc tik spēcīgas emocionālas reakcijas terapeitā un strupceļa sajūtu terapeitā.

 Terapetis ir spējīgs radīt mikroformulējumu paša reakcijām. Šis insaits var būt ļoti palīdzošs pats par sevi vai arī tēli var tikt transformēti (piemēram, skatīt nodaļu par transformēšanu).

 

 

 

            Manipulācija

 

 

 

            Kad tēls ir identificēts, klients var tikt iedrošināts turpināt noturēt to apziņā un vērot, kas notiek. Kā jau minējām iepriekšējās nodaļās, iespējama autonoma kognitīva pārmaiņa. Sekojošā piemērā redzamas gan spontānas izmaiņas, gan arī tieša terapeita iejaukšanās tādējādi pastiprinot izmaiņas, ko klients tiko iniciējis:

 

            Vendija bija veselības trauksme un bailes inficēties no citiem. Simptomi bija attīstījušies pēc ķirurģiskas operācijas, kas bija izraisījusi pārejošu infekciju. Viņas bailes  kavēja viņu no tuviem kontaktiem ar ģimenes locekļiem un ēdiena gatavošanas. Terapeits lūdza viņu izpētīt sajusto jēgu laikā, kad viņa raizējās par inficēšanos un slimību fokusējoties uz ķermeņa izjūtām  tai pat laikā ļaujoties apziņā austošajam tēlam. Kliente vizualizēja sarkanu asiņainu massu pašas vēderā. Terapeits lūdz klienti fokusēties uz tēlu un pamanīt izmaiņas tajā, ja tādas rodās. Tiklīdz Vendija sāka vērot tēlu, izmaiņas parādījās.Pamazām ap tēlu sāka veidoties baltas gaismas oreols, kas pārvērtās enģeļa tēla rakstā, kura spārni pamazām pēc tam apņēma un aptumšoja sarkano bumbu. Šīs pārmaiņas tēlā nebija terapeita ierosinātas, bet veidojās spontāni. Terapeits ieteica Vendijai palikt ar sajūtu par enģeli, kas apņem un pamazām aizplūst ar sarkano bumbu. Šīs sesijas sekas bija tūlītējas un gandrīz "brīnumainas". Sarkanās bumbas tēls turpmākajās nedēļās izgaisa un kliente atsāka tuvas attiecības ar ģimeni un bija spējīga gatavot ēst atkal.

 

            Metarofiskā iztēle var tikt izmantota lai simbolizētu dažādus simptomus un grūtības. Iztēle var tikt aktīvi vadīta tā sniedzot atvieglojumu.

 

            Karīna aprakstīja problēmas ar bezmiegu un stresu, ko tas izraisa. Viņai bija nepieciešams apsēsties gultā ērti, ielūgt tēlu parādīties, tādu tēlu, kas atspoguļotu viņas jūtas. Tēls, kas parādījās bija aizņemta radio stacija ar spilgtām gaismām un skaļu tiešraidi katrā istabā. Par cik bija nakts vidus, kalpi bija atpūtā un neviens neklausījās šo brīnišķīgo tiešraidi. Karīna izlēma, ka viņai nepieciešamas apmeklēt katru telpu iztēlē, samazināt gaismas un samazināt skaļumu vai pārslēgt citu radiostaciju. Viņa vizualizēja iepriekš minēto līdz atrada klusu un mierīgu programmu. Viņa aizgāja atpakaļ uz gultu un gulēja mierīgi. Citos gadījumos, dažādi tēli raisījās, bet katru reizi, viņa  tiklīdz viņa rūpējās par notiekošo tēlā, viņa aizmiga.

 

            Hilda cieta no trauksmes dzīves garumā un pazemināta garastāvokļa un bija mēģinājusi dažādas terapijas formas. Kognitīvās terapijas laikā, Hilda nevarēja atklāt verbālās atziņas. Terapeits apsvēra hipotēzi, ka viņas trauksme bija veidojusies tik agrīnā vecumā, kad asociatīvās atmiņas veidojās bez verbālās formas. Šis formulējums Hildai šķita jēgpilns, jo viņas māte bija hospitalizēta sakarā ar savu depresiju kad Hildai bija tikai pāris nedēļas un viņas tēvs pameta ģimeni, kad viņa bija mazbērna vecumā. Hilda aprakstīja savu trauksmi kā lielu ēnu, "pinkainu suni", tumšu spalvu. Ļaujot pieaugt trauksmei, suns arīdzan palielinājās apmēros, līdz tas bija tik liels kā māja, rēgojoties pāri Hildai un smacēja viņu. Terapeits ieteica mēģināt izmainīt suņa tēlu, padarīt to mazāk bailīgu - piemēram pūdeli. Hilda šo ideju noraidīja un tā vietā izvēlējās draudzīga kaķa tēlu, kas iztēlē piederēja viņas kaimiņam. Hilda iztēlojās kā suņa tēls lēnām izmainījās un kļuva par draudzīgo kaķi, spēlēties gribošu nedraudīgu ar siksniņu un pavadiņu tādējādi aizvedot viņu prom no vietas, kur viņa bija redzējusi suņa tēlu. Par spīti daudziem gadiem pavadītiem neveiskmīgās terapijās, tēlam bija liela ietekme. Pamattēls vairs nelikās tik draudīgs un Hildas trauksme atstājot mājas samazinājās ievērojami.

 

 

 

Diskriminācija

 

 

 

            Ienesot prātā metaforisko tēlu un uzturot tā jēgu, iespējams sasniegt noderīgu metakognītīvo pārmaiņu līdz klients (un/vai terapeits) sāk aptvert ka viņa novērtējums par esošo situāciju pieder pagātnei vairāk nekā tagadnei vai arī tas ir kaut kādā veidā izkropļots. Kā redzējām iepriekšējās nodaļās, atsopugļojot iztēli varam nonākt pie "tagad" un "tad" sadalīšanas tā ieliekot notikumus pareizajā vietā (laikā).

 

            Penija (apspriests 153 lpp.) joprojām juta paniku laikā, kad apsvēra viņas attiecības ar tēvu. Terapeits lūdza viņu aizvērt acis, fokusēties uz patreizējo situāciju, pamanīt notiekošo viņas ķermenī un ļauties metaforiskā tēla veidošanās procesam. Šoreiz tēlā atspoguļojās tēvs, kas bija kļuvis par ērgli, kura nagos viņa bija un gatavojās viņu uznest savā ligzdā nomaļā kalna pusē tā norobežojot viņu no visa pārējā Penijas dzīvē. Pārdomājot šo tēlu, Penija nekavējoties apzinājās, ka tas bija nesamērīgs. Tas lika saprast, ka viņas tēvam bija visa vara un viņš bija ļoti spēcīgs un pilnīgi akli apņēmīgs. Realitātē tēvs bija trausls un visa vara bija viņai pašai.  Šī analīze palīdzēja Penijai apjaust līdzjūtību sevī pret tēvu, mazinot viņas paniku un sākt veidot konstruktīvus plānu kā tēvu tālāk aprūpēt, kā veidot attiecības. Penijas tēla mikroformulējumu skatīt attēlā 11.2.

 

 

 

            Terapeitiskā procesa strupceļā ir lietderīgi terapeitam reflektēt par savu iztēli un dalīties par  metaforu un tās nozīmi ar klientu, kurš arīdzan ir aicināts izpētīt un dalīties ar savu metaforisko tēlu kā sekojošajā piemērā.

 

            Terijam bija lielas grūtības strādāt ar Mariju. Viņš nespēja iesaistīt viņu sadarbībā, lai kā viņš pielāgotu mājas darbus Marijai, viņa nekad nespēja izpildīt vienošanās. Terija metaforiskais tēls bija viņš pats airējoties nepareizā virzienā pa upi ar Mariju sēžam viņam aizmugurē pie bagāžas. Terijs aptvēra, ka šīs attiecības atgādina viņam sarežģītās attiecības ar viņa paša māti. Viņaprāt vienīgais risinājums ir censties vēl un vēl. Metaforas pārrunāšana palīdzēja viņam saprast patreizējās grūtības ar Mariju.  Viņš vērsās pie Marijas ar savu sajūtu, iekļaujot stāstā metaforu (taču nestāstot savu personīgo pieredzi) un jautāja viņai kā viņa jūtās to dzirdot. Viņas metaforiskais tēls bija pašas tēls kā dekoratīva bet pasīva lelle. Viņai bija ļoti kritisks tēvs, kas vienmēr kritizēja viņas iniciatīvu un pastāvīgi atgādināja viņas kļūdas. Ar šīm metaforām abi  - terapeits un klients bija spējīgi turpināt sadarbību, pie tam Terijas mazāk piepūlējās un Marija veica mājasdarbus, pārbaudot terapeita rekacijas un arī citu cilvēku reakcijas vairākos biheiviorālos eksperimentos, salīdzinot redzamās reakcijas ar viņas tēva reakcijām.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Attēls 11.2.

 

 

 

                                                           

 

 

 

                                               

 

                                                       

 

 

 

            Transformācija

 

 

 

            Dažkārt metaforiskie tēli, ko cilvēki piedāvā esot stresā liekas līdzīgi pašu izkropļotajiem apgalvojumiem. Ir iespējams strādāt ar to tieši, atmodinot to, atspoguļojot tā nozīmi un jautājot cilvēkam, ko viņš jūt, kas būtu jāmaina šajā tēlā, lai iegūtu reālistiskāku un plašāku perspektīvu, ko pārbaudīt reālajā dzīvē.

 

            Var likties, ka esam ļoti attālinājušies no kognitīvās terapijas. Tomēr, šīs darbības iekļauj gan tēla izsaukšanu, gan jēgas refleksijas un arī Sokrātisko jautājumu izmantošanu un kontrolētu/vadītu izpēti lai palīdzētu klientam nonākt līdz jaunai perspektīvai savā problēmsituācijā. Šī jaunā perspektīva var tikt analizēta iztēlē, lai saprastu kā klients jūtās kad tēls ir izmainīts un kā risināsies darbs, ja darbības tiks turpinātas citādi. Citiem vārdiem sakot, tiek veikti eksperimenti. Detalizēta gaita šai tehnikai tiek piedāvāta Tabulā 11.3.

 

            Nākamāja nodaļā tiks apskatīti transformācijas piemēri klientu un terapeitu metaforiskās iztēles kontekstā.

 

 

 

            Klienta metaforiskā tēla transformācijas

 

 

 

            Penija, kurai bija sarežģītas attiecības ar tēvu (skatīt iepriekšējos piemerus), bija radījusi tēlu ar novecojušo veļas mazgāšanas dēli, kas bija sācis ieaugt viņas mugurā, centusies saskatīt jaunu perspektīvu, kas varētu turpināties konstruktīvā darbībā. Terapeits iedrošināja Peniju meklēt iespējas viņai sajusties labāk un Penija sāka eksperimentēt ar izmaiņām viņas tēlā savā iztēlē. Vispirms viņa juta, ka tikai ķirurģiska iejaukšanās derētu, bet vēlāk sajuta, ka viņa varētu ļaut veļas dēlim noslīdēt zemāk pār viņas muguru. Tomēr, tas joprojām bija piestiprināts pie viņas muguras ar striķi ap viņas kaklu un viņa saprata, ka viņai nepieciešama palīdzība. Savā iztēlē viņa lūdza vīram palīdzību un viņš pārkarināja veļas dēli viņai uz krūtīm. Par cik vīrs bija antīko lietu mīļotājs viņš šaubījās par virves pārgriešanu. Penija iztēlojās sevi sākām vīram, cik viņai svarīgi no veļas dēļa atbrīvoties. Kad virve bija pārgriezta, Penija, viņas vīrs un tēvs bija gatavi objektīvi paskatīties uz veļas dēli viņu priekšā un apsvērt sekojošās rīcības. Penija jutās laimīgāka pēc tēla transformācijas. Mājas darbā Penija izlēma uzsākt veidot saprātīgu plānu sava tēva aprūpei nākotnē. Viņa aptvēra, ka nepieciešams būt drošākai un pārliecinātākai un ka viņai nepieciešama vīra palīdzība un atbalsts sarunās ar tēvu.

 

 

 

Tabula 11.3. Metaforiskā tēla transformācija

* Pēc metaforiskā tēla vispusīgas izpētes, klientu lūdzam apsvērt iespējamās izmaiņas tēlā, kas ļautu viņiem justies labāk.

* Klientu lūdz iztēloties kā šīs izmaiņas notiek.

* Tēls var izmainīties pārsteidzoši klientam (bet informatīvi), tāpat tēla izmaiņas var būt grūti sasniedzamas tieši tā kā vēlējies pats klients.

* Dažkārt nepieciešami vairāki mēģinājumi līdz tēls izmaiņas gaidāmajā veidā.

* Iespējams, ka var veidoties "uzpeldēt" pavisam jauns metaforiskais tēls ar ko darboties.

* Kad tēls ir pilnībā transformējies, iespējamas izmaiņas gan afektā kas saistās ar tēlu, gan arī tēla nozīmē.

* Jaunās, izmainītās nozīmes jāidentificē un jāizprot, jāpārrunā.

 Jaunā perspektīva jāizmēģina realitātē.

 

 

 

            Roberta cieta no sociālās fobijas un arī izmantoja metaforisko iztēli, lai izteiktu savas jūtas un nonāktu pie jaunas perspektīvas.

 

 

 

            Roberta bija pārliecināta, ka viņa citiem nepatika. Viņa aprakstīja to kā jutās sociālās situācijās, sakot ka jūtās it kā pār viņas galvu būtu pārvilkts liels plakāts, koši krāsots ar uzrakstu "sabojāts". Tā māte mēdza izteitkies par Robertu publiski, kad viņa bija maza dažādās pazemojošās situācijās. Noskaidrojās, ka viņas mātei bija mīļāka Robertas māsa, kas bija slima un ka citi cilvēki neatzina Robertas mātes asos izteikumus par Robertu. Robertai tika lūgts iztēloties kādas izmaiņas būtu nepieciešams veikt lai iegūtu vairāk precīzu sevis novērtējumu attiecībās ar citiem. Viņa apsvēra veikt iztēles ceļojumu, lai satiktu kādu, kas varētu pateikt kāda viņa patiesība ir. Terapeits atbalstīja Robertas domu un viņš lūdz Robertu aizvērt acis un iztēloties šo ceļojumu. Roberta iztēlojās sevi lielā līdzenumā satiekoties ar burvi ar kristāla bumbu, kurš teica ka palīdzēs viņai izzināt patiesību par sevi. Daudzas patīkamas lietas viņa redzēja parādāmies kristāla bumbā. Roberta vēroja šīs patīkamās ainiņas, līdz viņa redzēja sevi piepildām pudeli ar karstu ūdeni mātei - darbību, ko viņa veica katru nakti. Pēc šīs beidzamās bildes cits uzraksts parādījās, tas saturēja vārdu "laipna". Roberta raudāja, jo bija aptvērusi mātes kriticismu un to kā tas veidojis viņas pašas nepatīkamo skatījumu uz sevi. Kopumā šis darbs turpinājās dziļās un ilgstošās izmaiņas uzskatos par sevi.

 

 

 

            Terapeita metaforiskā tēla transformācija

 

 

 

            Gadījumā, kad terapeits nonācis terapeitiskās procesa strupceļā, iespējams izpētīt  grūtības reprezentējošo metaforiskās iztēles tēlu, jaunās iespējamās perspektīvas, eksperimentēt metaforu ceļā kā sekojošajā piemērā.

 

 

 

            Margareta jutās pamatīgi iestrēgusi darbā ar Hariju, klientu ar hronisku depresiju. Ja Harijas nereaģēja uz intervenci, Margaretu pārņēma bezspēcības sajūta un viņa nevarēja izdomāt ko darīt tālāk. Viņas metaforiskais tēls šai situācijai bija spēļu mantiņa, kas konstanti ietriecās visādos šķēršļos. Tieši ietriecoties mašīnas riteņi turpināja griezties, tā ierokot mašīnu smiltīs. Emocijas, kas sekoja šim tēlam bija bezspēcība un nespēja neko darīt. Emocionālā tilta tehnika (aprakstīta 8. un 10. nodaļā un vēlāk šai  nodaļā), atklāja, ka šīs jūtas bija identiskas tām, ko Margareta juta bērnībā dzīvojot ar viņas tēvu, kas bieži cieta no depresijas. Lai kā viņa centās, viņa nevarēja uzlabot omu tēvam. Mikroformulējumam šim terapeitiskajam strupceļam, skatīt attēlu 11.3. Supervīzijā Margeretu lūdza apsvērt kādas izmaiņās viņa vēlētos ieviest tēla, lai nonāktu pie jaunām perspektīvām. Viņa izlēma mainīt tēlu, kurā viņa ka mazā rotaļu mašīna ieslēdz atpakaļgaitu, gadījumā ja viņa atkal kaut kur ietriektos, tā vietā lai grieztu riteņus un tiktu apbērta ar zemi. Viņa bija spējīga izmainīt tēlu viegli, vizualizējot mašīnu ieslēdzot atpakaļgaitu atkal un atkal. Process virzīja viņas garastāvoklī pozitīvā virzienā un sniedza viņai noderīgu padomu , kas bija nepieciešams darbā ar Hariju.

 

 

 

Attēls 11.3

 

 

 

                                          

 

                                 

                                                                                                           

 

                                                    

 

 

 

Paplašinām darbu ar metaforiskiem tēliem

 

 

 

Stāsti, attēli, filmas

 

 

 

            Darbā ar klientiem, kam ir iesakņojušies priekšstati par sevi, citiem cilvēkiem un pasauli, iespējamas grūtības mainīt perspektīvas, iegūstot izmaiņas. Tādos gadījumos, noderīgi izmantot attēlus, stāstus, filmas, jo tas var palīdzēt klientam izteikt savu redzējumu par patreizējo situāciju dzīvē un iesākt mainīties par to cilvēku, kas viņi vēlās kļūt. Terapeits dažkārt spēlē noteiktu lomu šajos scenārijos.

 

            Elizabete bija saskārusie ar grūtībām dzīvē un bija ieguvusi daudzas negatīvas, beznosacījuma pārliecības par sevi, bija pastāvīgi emocionāli deprivēta un bija spiesta aizsargāt sevi skarbajā pasaulē, kur nevienam nevarēja uzticēties. Terapijā, viņa tuvojās spējai stāties pretī negatīviem izteicieniem no citiem bez katastrofālas emcionālas reakcijas. Terapeits arī pamazām virzīja ideju par terapijas beigām. Klientei bija spēcīga reakcija uz terapeita domu, viņa teica, ka jūtās kā Grietiņa no pasakas Ansītis un Grietiņa - pamesta viena mežā, lielām grūtībām atpakaļceļa uz drošību meklēšanā.Viņa pielīdzināja terapeitu vecajai raganai mežā, kas piedāvāja saldumus kādu laiku tai pašā laikā plānojot apēst bērnus. Terapeits izpētīja vairākas pasakas un izvēlējās citu stāstu Elizabetei. Tas bija stāsts par Vasilisu, kuras māte nomira viņai esot mazai, kā pašai Elizabetei. Tomēr, pirms viņa nomira, viņa iedeva Vasilisai mazu lelli, ko glabāt kabatā un piekodināja, ka lellei var jautāt pēc padoma katrās grūtībās. Vasilisa izauga un (kā Pelnrušķīte) saskārās ar ļauno pamāti  un pusmāsām. Viņas izsūtīja viņu mežā atnest uguni. Tur mežā viņa satika briesmīgo Babu Jagu. Tomēr lelle kabatā palīdzēja viņai atkal un atkal, sniedzot viņai intuitīvi pareizus padomus katram izaicinājumam. Beidzot viņa atgriezās mājas ar uguni, kas pārvērta ļauno pamāti un pusmāsas pelnos. Sākotnēji šis stāsts Elizabetei nelikās vērtīgs, bet pēc nedēļas atgriežoties viņa bija ieguvusi pavisam citu sajūtu par sevi. Viņa jutās atbalstīta no citu puses, spējīga būt neatkarīga un veikt spriekdumus pati par to kad darboties un kad savaldīties. Stāsts par Vasilisu veidoja mugurkaulu viņas projektā terapijas procesā, atspoguļojot mātes dāvātās lelles palīdzību arī vēlāk viņas dzīvē.

 

            Dažas lieliskas pasakas iespējams izmantot terapijā ar sievietēm (iekļaujot stāstu par Vasilisu), ko piedāvā Pinkola Estes (1998). Bettleheim (1976) apraksta pasaku noderību bērniem no Freidiskās perspektīvas. Lai arī daži no bērnu (un pieaugušo) nepatīkamajiem stāvokļiem , ar ko viņiem jāsaskaras dzīvē, ir diezgan biedējoši, tajos var atrast arī noderīgas mācību stundas ko apgūt par būšanu nomodā un apziņā attiecībās un pārbaudot un izpētot pasauli kā tā darbojas. Šīs pamacības ir bieži vien minētas kā piemēri pasakās. Padesky un Mooney (2000) bieži atsaucas uz stāstu un filmu noderību brīdī, kad klientiem nepieciešams izteikt noteiktus bērnības aspektus, kā tie ietekmējuši viņus un arī ieska varoņus un modeļus uz kuriem var balstīt adaptīvākus pieņēmumu kompleksus par to kā veidot dzīves ceļu.

 

 

 

            Zīmēšana

 

 

 

            Dažkārt tā vietā lai aicinātu metaforiskos tēlus izpausties kāda iztēlē, noderīgi šos tēlus zīmēt vai gleznot. Piemēram Johles (2005) ir radījis tehniku, kas ļauj izmantot zīmējumus, kas simbolizē problēmas un to potenciālos risinājumus. Šajā tehnikā klientu lūdzam apsvērt patreizējo situāciju un veidot 4 zīmējumus, atbildot uz jautājumiem (skat. Tabulu 11.4).

 

 

 

 

 

Tabula 11.4. Jautājumi zīmējumu veidošanai

* Kā veidojas Tava dzīve patlaban?

* Kāds būs Tavs nākamais solis: kā Tev liekas?

* Kādi šķēršļi un apstākļi ir ceļā?

* Kādas īpašības Tev būs nepieciešamas lai ar tiem tiktu galā?

 

 

 

            Terapeits iesaka dažus zīmēšanas materiālus un atvēl pietiekami daudz laika klientam pabeigt katru skici. Ja nepieciešamas, īsa relaksācija var tikt novadīta pirms zīmēšanas. Soli pa solim terapeits palīdz klientam atspoguļot novērtējumu noteiktību metaforiskājā tēlā. Šādi var tikt iegūts materiāls formulējumam (mikro-formulējuma). Tālāk zīmējumi var tikt izmantoti lai atspoguļotu pieņēmumu transformācijas potenciālus , uzvedības un emocijas par to "kā varētu būt....".

 

            Vienkārši zīmējumi arīdzan var būt noderīgi klientam, lai iegūtu simbolus kas atspoguļo klientu pieredzi attiecībās ar citiem.

 

            Elizabet (skat. iepriekš) zīmēja augoni, lai simbolizētu veidu kā viņa pieredzējusi attiecības ar terapeitu un citiem nozīmīgiem cilvēkiem. Viņa juta, ka vai nu viņa ir ārpusē mēģinot kontrolēt citus (kuri bija kā strutas augonī) vai arī viņa ir augoņa centrā jūtoties spēcīgi kontrolēta un tūlīt gatava uzsprāgt. Viņa arī izmantoja metaforu par sliktuma mēru lai izskaidrotu kā viņa juta par veidu kā citi viņu redz. Sliktuma mērs bija pusē balts un pusē melns. Tam bija rādītājs. Viņai bija sajūta, ka citi vienmēr grib viņu nostumt "melnajā pusē" kamēr viņa centās virzīt rādītāju no melnās puses uz balto. Krāsas simbolizēja labo un ļauno, nebija pelēko nokrāsu.

 

            Kopumā metaforas veidoja izgaismoja Elizabetes pieņemumus par viņas pamatpārliecībām.

 

            Zīmēšana var būt ļoti noderīga klientiem, kuriem liekas neiespējami izteikt neizsakāmo un nepieņemamo. Butler un Holmes (2009) aprakstījuši zīmējumus, kurus terapijas sākumā veidojuši klienti, kuri tikuši seksuāli, fiziski un emocionāli izmantoti bērnībā. Kāds klients bija uzzīmējis sevi iesprūdušu kazenāju krūmā tik cieši, aka pat acu atvēršana draudēja ar ērķšķu ieduršanos acīs; cits klients uzzīmēja plūdus, kuros iestrēgusi figūra cīnījās.  Dažas no zīmējumu tēlu funkcijām, kas aprakstītas Butler un Holmes darbos, iekļauj klientu spēju runāt par kaut ko traumatisku, apkopojot un apsverot pieredzi, veidojot saistības starp dažādām pieredzēm un laika posmiem.

 

 

 

            Veidojot emocionalos tiltus ar pagātni

 

 

 

            Esam redzējuši vairākus piemērus tam kā atrasta saistība starp sajusto jēgu/nozīmi  un  metaforiskiem tēliem, tādējādi ļaujot klientiem apzināties radušos tēlu vēsturisko izcelsmi. Ja klients pats to nevar identificēt, terapeits mēģina uzvedināt klientu apdomāt kad pirmo reizi dzīvē klients saskāries ar sajūtām, kas līdzīgas metaforisko tēlu raisītam sajūtām. Dažkārt sensorās kvalitāte tēlam atspoguļo reālo sensoro pieredzi no pagātnes.

 

            Kā aprakstīts 2.sadaļā, Elizabet izmantoja metaforu par "iegrūšanu melanajā" kad mēģināja runāt par emocionalām tēmām. Kad viņa tika lūgta atmodināt šo tēlu un palikt ar sajūtām, kotas raisa, Elizabet aprakstīja sajūtu, ka viņa tūlīt zaudēs samaņu via arī iespējams nomirs. Kad viņu lūdza aprakstīt iespējamās līdzības ar pagātnes notikumu sajutām viņa atcerējās vairākus elpu aizraujošus uzbrukumus bērnībā. Laikā, kad viņa zaudēja apziņu un bija aizvesta uz slimnīcu. Šos uzbrukumus ierosināja viņas pamāte, kas lika Elizabetei justies pārbiedētai un dusmīgai un bija atstājusi viņu vienu kliedzot ilgus laika posmus.

 

 

 

            Radīšana

 

 

 

            Esam jau šajā nodaļā redzējuši vērtību jaunu metaforisko tēlu radīšanā tādējādi atklājot klientam jaunas perspektīvas. Tālākie piemēri metaforisk tēlu izmantošanā, jaunu ceļu radīšanā ir atklāti piemēros 13.nodaļā.

 

           

 

            Noslēgums

 

 

 

            Strādājot ar metaforiskiem tēliem var likties, ka attālināmies no kognitīvās terapijas. Tomēr, atmodināt un izmantot metaforas var būt ļoti noderīgi dažādos apstākļos kad tradicionālās metodes, lai piekļūtu un mainītu nozīmes nav piemērojamas. Piemēram, metaforiskie tēli var būt īpaši efektīvi kad afekts ir spēcīgs, kad jūtas grūti izteikt vārdos. Tāpat noderīgi ir izmantot metaforisko iztēli kad esat nonākuši strupceļā attiecības vai pētot jūtas, kas nav izprotamas klientam. Terapeitiem līdzīgi metaforiskā iztēle var būt īpaši palīdzoša gadījumos kad terapeitiskais process nonācis strupceļā. Esam redzējuši iepriekšējās nodaļās atmodināšanas un transformācija, emocionālā tilta veidošanas un radīšanas procesus un tie visi spēlē nozīmīgu lomu negatīvo tēlu mainīšanas procesā. Tie paši procesi var būt tikpat palīdzoši transformējot metaforiskos tēlus.

 

            Šajā nodaļā esam arī redzējuši uzņēmīgus terapeitus veidojam stāstus, attēlus, filmas, pasakas un zīmējumus lai radītu dziļumu terapeitiskajam procesam un potenciālu veidoties jaunām perspektīvām un virzieniem terapijā. Tālākie piemēri par metaforisko tēlu vērtību citas sajūtas radīšanā par sevi ir atspoguļoti nākamajās nodaļās.

 

 

 

 

 

 

Metaforisko tēlu izmantošana gadījumā, kad terapeitiskais process kļuvis problemātisks

 


 

 Gadījuma apraksts

 

    Margeta Hovaneka,

 

     Toronto, Kanāda

 

 Bārbija prezentēja depresijas ārstēšanu. Viņa bija atkal palaidusi garām paaugstināšanu darbā. Viņa bieži kavēja projektu izpildi un bieži nespēja tos pabeigt. Viņa bija nesen nokavējusi divus ar darbu saistītus lidojumus, jutās apmulsusi un aprakstīja savu dzīvi un dzīvokli kā dezorganizētu un pārblīvētu ar vairākiem nepabeigtiem projektiem.

 

Bārbijas lielākais prieks dzīvē bija cepšana. Viņa nekad nenokavēja iespēju gatavot sarežģītus saldumus divos gardēžu gatavošanas klubos.

 

Izskatījās, ka viņa nespēj paveikt mājasdarbus. Saistība ar to, ka viņa bija izveidojus "nepabeigšanas patternu" viņai tika lūgts nākamreiz nepabeigt gatavot mājasdarbu uz gatavošanas klubiem, bet līdzi paņemt tikai bļodu ar sviestu. Viņai bija arī jāpieraksta savas domas un jūtas saistībā ar notiekošo. Pārsteigta par piedāvājumu, viņa piekrita. Atkal, viņa nepabeidza uzdevumu, bet bija spējīga aprakstīt savas domas  un jūtas par to. Viņa teica, ka tas būtu tikai loģiski izcept kūku, jo sastāvdaļas bija dārgas un būt žēl tās izniekot, tapēc viņa izcepa kūku. Viņa teica, ka nespējot saskarties ar kluba biedru vilšanos, kā arī zaudēt cieņu un savu cepējas statusu. Viņa arī zaudētu apmierinājumu un prieku par galarezultātu. Viņa arī saskatīja uzdevuma veikšanā atkāpšanos no noteikumiem un vārda neturēšanu.

 

Kad viņa tika konfrontēta ar situāciju darbā pretstatā gatavošanas klubam, viņa spēja saskatīt, ka darbā viņa veica visus sagatavošanās darbus, bet "nevarēja izcept kūku". Viņa radīja tēlu par izšķērdētu trauku ar sakultu mīklu kā nepabeigtu projektu. Pilnībā izdekorēts produkts bija ideālais rezultāts. Šie personiski radītie tēli tika izmantoti turmpākajās sesijās -  " tātad tu neizcepi kūku", "es neieliku to krāsnī", "tikai bagāts ...(goop)...,nevis kūka", "uzlikt rotājumu kūkai", "sasaldē to" un "vajadzētu ķirsītu uzlikt virsotnē".

 

Darbā, ar viņas apģērbu un dzīvokli Bārbija izmantoja tās pašas metaforas. Bārbija izmantoja to pašu metaforisko tēlu stilu. Tiklīdz viņa sāka novērtēt savas kulināra prasmes, viņa sāka palielināt prasmes darbā. Viņa sāka "tiešām gatavot" darbā un jutās tikpat apmierināta pabeidzot darbus un gatavojot brīnišķīgas kūkas. Viņa sāka internalizēt pozitīvos atalgojumus un paaugstināt pašvērtējumu. Viņa aprakstīja savas depresijas samazināšanos un redzēja novērtējumu jau kā iespējamu, bet sekundāru. Bārbija izteica sevi kā "vairs ne tik stulbu".