Metodes darbam ar uzmācīgiem tēliem vai ainām, kas parādās dienas laikā

 

Vebsters bija visai apsēsts ar nāvi,

Un zem ādas saskatīja galvaskausu

Un zem zemes bezķermeņa radījumus

Viņš atliecās atpakaļ bezlūpu smīnā

T.S Eliots, “Nemirstības čuksti”

 

Ievads

 

2. nodaļā fenomenomoģiski tika iztirzāti dažādi tēlu tipi:

Tēli un atmiņas

Dienas un nakts tēli

Burtiski un metaforiski tēli

Negatīvi, uzmācīgi/uzbāzīgi tēli un tīši veidoti pozitīvi tēli

Grāmatas nākamajās sešās nodaļās, kas veidotas par tēliem balstītām intervencēm(nodaļas Nr. 8 - 13.) tika atvasinātas no šiem iedalījumiem. Šī nodaļa fokusējas uz negatīviem tēliem vai ainām, kas cilvēkam parādās dienas laikā. Bieži vien klienti (vismaz terapijas sākumā) neatpazīst negatīvus tēlus, kuri veidojas balstoties uz atmiņām par pagātnes notikumiem. Tā vietā, klienti bieži vien šos tēlus izjūt, piedzīvo kā kaut ko negatīvu saistībā ar esošo brīdi vai nākotnes situāciju (piemēram, klientam šķiet, ka uzpeldošais tēls acu priekšā padarīs viņus trakus un to vajag apspiest, nedomāt par to, vai arī tas ir kā brīdinājums par to, kas notiks nākotnē). Tas, ka tēls varētu būt tieši saistīts ar pagātnes pieredzi vai atmiņām var būt ārpus apziņas ( kā mēs to jau noskaidrojām 2. nodaļā). Dažkārt, klienti terapijas laikā nonāk pie secinājuma, ka tēla sensorais vai tematiskais saturs ir vairāk saistīts ar pagātnes pieredzi, ar pagātnes atmiņu nekā ar pašreizējo realitāti. Šajā gadījumā, dažas no tehnikām, kas aprkastītas 9. nodaļā var tikt izmantotas, lai pievērstos satraucošām, nepatīkamām atmiņām, kas veidojušas patreizējos tēlus.

Kā mēs norādījām 2. nodaļā par tēlu fenomenoloģiju, klientiem bieži vien šķiet, ka tēli atspoguļo realitāti, lai gan šie atspulgi var būt diez gan izkropļoti dažādos veidos. Šajā nodaļā mēs izpētīsim metodes darbā ar negatīviem tēliem, kas rodas dienas laikā, ko klients izjūt kā saistītus ar tagadni vai nākotni, un kas netiek atpazīti kā atmiņas. Tas iekļauj metodes, kas iesaista klientu ( socializācija), metodes, kas atspoguļo saturu un šo tēlu nozīmības izpēte ( novērtējums, spēja atsaukt atmiņā jeb atsaukšanas spēja (evocation) un mikro-formulēšana) un metodes, kas mudina mainīties, izmantojot dažādas tehnikas ( diskriminācija, transformēšana, un tilta veidošana ar pagātni).

Nākamajā nodaļā ( 9. nodaļa) mēs apspriedīsim tēlus, par kuriem klients zina, ka tās ir atmiņas. Šajā grāmatā, murgi, sapņi un citi nakts tēli tiks apskatīti, 10. nodaļā,  11. nodaļā, tiks apskatīti metaforiski tēli; bet 12. un 13. nodaļā tiks apskatīti pozitīvi tēli ( 4. grāmatas daļa).

 

Socializācija

 

Galvenie principi klienta socializācjai saistībā ar tēlu intervenci tiek apskatīti grāmatas 5. un 6. nodaļā. Lasītājam jāatgriežas pie šīm nodaļām, lai iegūtu precīzāku un vairāk detalizētu informāciju par klienta socializāciju. Īsumā sakot, terapijas laikā par klienta socializāciju saistībā ar tēliem dienas laikā  terapeits var paskaidrot klientam, ka:

 

Grūtās, sarežģītās ikdienas situācijās kopā sajaucas nelielas bildes, vai citas sensoras pieredzes  no pagātnes, ar tā brīža domu plūdumu, gaitu.

Šādi tēli sevī var ietvert svarīgu slēptu nozīmi, un tiem var būt būtiska loma saistībā ar to, kā cilvēks jūtās un, ko dara sobrīd.

 

Pat, ja cilvēki pamana šos tēlus vai ainas, viņi var negribēt tajos iedziļināties, tos izpētīt dziļāk,jo tie šķietami ir satraucoši un rada nepatīkamas izjūtas.

 

Tomēr terapijas laikā ir vērts tīšām atmodināt un izpētīt šos tēlus, jo tie bieži vien ir saistīti ar spēcīgām emocijām.

 

Šīs emocijas parasti norāda, ka cilvēkam šo tēlu jēga ir nozīmīga.

 

Ja klients pauž nepatiku un nelabprāt iesaistās darbā ar šiem tēliem vai ainām, terapeits var palīdzēt klientam izpētīt bailes un izsvērt plusus un mīnusus saistībā ar konkrētā tēla vai ainas izpēti. Dažkārt metakognitīvas pārliecības stāv ceļā darbam ar tēlu. Piemēram, klients var būt pārliecināts, ka tēls būs saistīts ar nepārtrauktām intensīvām emocijām, vai ka tēla paturēšana apziņā varētu palielināt iespēju, ka iedomātais notikums, no kā cilvēks tik ļoti baidās realizēsies dzīvē. Psihoedukācija (psiholoģiskā izglītošana) un pārliecināšanās var šajā gadījumā palīdzēt, un klients var tikt maigi iedrošināts izmēģināt dažas no savām satraucošajām ainām vai tēliem atsaukt prātā, kamēr viņš atrodas terapeita klātbūtnē (skatīt sadaļu zemāk par manipulācijām).

Tur, kur ir bijusi būtiska, ieilgusi izvairīšanās, klienta paša izpratne par to, ko viņš varētu izjust vai, kam viņš varētu noticēt problemātiskā situācijā, var būt diez gan neskaidra. Situatīvi pavedieni var izsaukt informatīvus tēlus; šo tēlu pakļaušana reālās dzīves iedarbībai labā nozīmē, ļauj pārliecināties, ka terapeits un /vai klients nav apzināti palaidis garām nevienu no būtiskajiem informācijas pavedieniem. Apziņā atgūtais tēls var tikt izanalizēts detalizēti.

Kā mēs jau noskaidrojām 6. nodaļā, noderīga metafora var tikt izmantota, lai pilnībā atgūtu kādu tēlu apziņā, un tā ir sekojoša: uzklikšķināt uz ikoniņu datora ekrānā, lai pilnībā saprastu, kāds ir šī faila saturs. Terapeits var paskaidrot, ka pilnībā fokusējoties uz tēlu, var atklāt veselu bagātību ar noderīgām detaļām, kas iepriekš nebija saskatāmas.

 

Tēlu atmodināšana/ atsaukšana un to novērtējums

 

Dažkārt klienti stāsta par tēliem, kas spontāni uzpeld apziņā kādā sarežģītā situācijā. Šie tēli var tikt apzināti atmodināti/ atsaukti apziņā terapijas laikā. Klients ar aizvētām acīm tagadnes formā apraksta tēlu vai ainu tik detalizēti, cik tas ir iespējams (tā kā aprakstīts 6. nodaļā par tēlu atsaukšanu apziņā).

Alternatīvā gadījumā, tā kā klienta izvairīšanās nozīmē, ka svarīga informācija, iespējams, ir ārpus apziņas, terapeits var izskaidrot, ka tas būs palīdzoši, ja klients pakļaus sevi problemātiskām situācijām, lai izsauktu jebkādus saistītus tēlus vai emocijas, lai pats terapijas process varētu tikt piemēroti pielāgots. Terapeits var piedāvāt darīt to kopā ar klientu, lai pārliecinātos, ka nekas svarīgs netiek palaists garām, un lai piedāvātu morālu atbalstu, ja tas būtu nepieciešams. Terapeits var paskaidrot jēdzienu par duālām pārliecībām (skatīt 1. un 2. nodaļu), ilustrējot to izmantojot piemērus no klienta paša dzīves. Piemēram, klients, kuram ir agorafobija var pēkšņi kļūt vairāk satraukts publiskā vietā, jo viņš iedomājas ainu, kurā viņš sabrūk uz ielas, neskatoties uz to, ka mājās viņš iedomājās ainu, kurā viņš ir spējīgs tik galā ar gājienu uz iepirkšanās centru. Tiklīdz tēls vai aina ir atmodināta, to var kārtīgi izpētīt, kā tas aprakstīts zemāk, sadaļā par formulēšanu.

Tas ir interesanti (kā mēs jau redzējām 4. nodaļā par efektīviem terapijas komponentiem) ka, kognitīvas pārmaiņas dažkārt notiek vienkārši tāpēc, ka tēls ir izcelts apziņā un vienkārši atspoguļots, bez jebkādām citām aktīvām terapeita intervencēm, kā minēts sekojošajā piemērā:

Džemmai bija fobija no tārpiem, un viņa redzēja tārpu tēlus savā prātā, kad viņai atgādināja par tiem. Viņa tos redzēja tieši pa vidu savas redzes laukam, un centās šos tēlus ignorēt un apspiest. Kad terapeits lūdza šos tēlus atsaukt prātā un iedomāties tos pilnībā, viņa sākumā atteicās, bet tika iedrošināta pārbaudīt savas bailes. Kad viņa koncentrējās uz tēliem savā prātā, viņa kļuva diez gan raudulīga un atklāja, ka pilnajā attēlā, ko viņa iztējojās, viņa ir zārkā, un ka tārpi krīt virsū uz viņas acīm un uz mutes. Tad viņa šo ainu spontāni sasasitīja ar bērnības atmiņām, kad skolā viņa tika ķircināta ar tārpiem sejā. Atvieglojums sekoja, kad tika izpētīts pilnais attēls viņas prātā par tārpiem. Kā viņa pati to atspoguļoja: “Bet tā neesmu es tagad, tā biju es tad, kad es vēl biju maza meitene.” Tādējādi, lai gan sākotnēji viņa izjuta diskomfortu, viņa arī piedzīvoja pēkšņu atvieglojumu, kad saprata un novērtēja šī attēla sākotnējo izcelsmi un to, ka tas bija fragments no atmiņām par bērnības nakts murgu.

 

Kā mēs redzējām 6. un 7. nodaļā par novērtēšanu un mikro-formulēšanu, pirms mēs varam plānot intervenci, mums vajag apsvērt tēla jēgu, tā nozīmību cilvēkam un par procesiem, kas, iespējams, uztur negatīvos tēlus prātā un ar tiem saistīto diskomfortu. Noderīgi jautājumi saistībā ar novērtēšanu un mokro-formulēšanu var ietvert šādus jautājumus vai apgalvojumus:

 

Ko tu redzi, kāds ir tas attēls?

Rūpīgi izstāstīt par attēla saturu (multi-sensora pieeja, iekļaujot arī iespējamās vizuālās, audiālās un ožas sensācijas)

Ko šis tēls vai aina tev nozīmē?

Ko šis tēls saka par tevi, par cilvēkiem, par pasauli?

Ko tu saskati kā šī tēla nozīmi, kāpēc Tu to redzi?

Vai tas ir kā brīdinājums, kā priekšnojauta par nākotni - bīstami paturēt prātā. Vai tas ir spējīgs ietekmēt nākotni?

Kāda ir šī tēla ietekme šobrīd Tavā dzīvē?

Kā šis tēls liek tev justies? Kss ir pats biedējošākais tajā, ko tu redzi?

Kad šis tēls uzpeld tavā prātā, ko Tu tad dari?

Vai Tu mēģini šo tēlu vai ainu apspiest, novērst savu uzmanību, aizvietot to ar patīkamāku tēlu, uztraucies, ko tas nozīmē saistībā ar Tevi, vai dari kaut ko, lai nenotiktu nekas slikts?

Kas visticamāk varetu būt šī tēla izcelsmes avots?

Kad pirmo reizi Tu atceries savā dzīvē brīdi, kad piedzīvoji šādu ainu savā prātā?

(Papildus detalizētu aprakstu skatīt 6. nodaļā par novērtēšanu).

 

Mikro formulēšana

 

Tiklīdz novērtēšanas informācija ir apzināta, mēs varam konstruēt mikro formulēšanu. Piemērs ir parādīts 8.1 attēlā. Šī kliente, kura izjuta trauksmi saistībā ar veselību, izjuta diskomfortu par negatīviem, satraucošiem tēliem, ko viņa novērtēja kā brīdinājumus par viņas nāvi.

(Papildus informāciju, piemērus un paraugus kā veidot mikro formulācijas skatīt 7. nodaļā).

 

Manipulācijas

 

Tiklīdz formulācija ir veikta, tās elementi var tikt pārbaudīti. Manipulācija ar tēliem ir noderīgs veids kā pārbaudīt izkropļotus novērtējumus par šo tēlu esamības nozīmību, piemēram, pārbaudīt metakognitīvas pārliecības:

 

Tēls ir kaut kas īsts, pastāv reālajā pasaulē

Apspiežot tēla parādīšanos prātā, palīdzēs noturēt to rāmjos

Atļaujot tēlam uzpeldēt manā prātā, tas var mani nogalināt, padarīt mani traku vai slimu, pārslogot mani vai nozīmēt to, ka mans diskomforts turpināsies mūžīgi.

Ja manā prātā būs šis tēls, es uz to reaģēšu vai arī tas ietekmēs realitāti (uz labu vai uz sliktu)

 

Diskusijas par šādu vērtējumu, par šī tēla esamības nozīmību var novest pie viena vai vairākiem uzmanīgi izstrādātiem uzvedības eksperimentiem. Piemēram:

1.  Manipulēt ar tēlum, lai parādītu, ka tas ir tikai mentāls notikums

2.) Pārbaudot apspiešanas paradoksālos efektus

 


3.) Pārbaudīt, vai tēls var padarīt cilvēku traku vai slimu utt.

4.) Pārbaudīt, cik reālas ir domas - notikuma saplūšana un domas - darbības saplūšana, piemēram, pārbaudīt vai tēli var izraisīt kādu notikumu; vai tēli noved pie negribētas uzvedības/ rīcības/ darbības

 

Manipulēšana ar tēlu, lai demonstrētu, ka tas ir tikai mentāls notikums

 

Ja klientiem sagādā grūtības saprast, ka šis uznirstošais tēls ir tikai mentāls notikums, viņi var justies vairāk pārliecināti, ja viņi būs nedaudz praktizējušies attēla manipulēšanā. Viena no stratēģijām ir vaicāt klientam, lai viņi ievieto savu nepatīkamo attēlu televīzora ekrānā, un tad ieteikt: “Labi, tagad izslēdz to...vai nogriez skaņu klusāk...vai pārslēdz kanālu”.

 

Morissons (2004) apraksta kādu psihotisku vīrieti, kuram šāda pieeja izrādījās terapeitiska, piešķirot nozīmi, ko klients dod tēlam. Viņu uztrauca tēli par baltiem vagoniem, kas, viņaprāt, atspoguļa šī brīža realitāti, ka cilvēki brauca viņam pakaļ, lai viņu savāktu. Kad viņš “ielika” šos tēlus televīzora ekrānā, un tad uztaisīja reklāmas pauzes, viņš sāka redzēt šos attēlus vienīgi kā sava prāta produktus, kam attiecīgi sekoja atvieglojums.

 

Citi iespējamie uzvedības eksperimenti, lai palīdzētu izveidot precīzāku metakognitīvu tēla novērtējumu psihozes gadījumā, ir aprakstīti Kloses un Šullera (2004) petījumā, piemēram:

Klientam šķita, ka viņam nav absolūti nekādas kontroles pār sava pāri darītāja balsi savā prātā, kas parādījās un pazuda atkarībā no vēlmes viņu mocīt. Viņš trenējās atsaukt prātā pāridarītāja tēlu, un tad izgaisinot to, koncentrējoties uz citām lietām, ieguva lielāku kontroles izjūtu, kas ļāva viņam justies drošāk.

 

Testējot apspiestu tēlu ietekmi: domu apspiešanas eksperiments

 

Ja klients uzskata, ka tēla apspiešana padarīs tā atkārtotu parādīšanos mazāk iespējamu,  domu apspiešanas ekspriments var tikt izpildīts, lai nodemonstrētu, ka vairāk iespējams tieši pretējais. Šajā eksperimentā terapeits jautā klientam, lai tas iedomājas kaut ko dīvainu, piemēram, terapeits saka:

“Iedomājies rozā zaķīti sēžam man uz galvas...Vai tu to vari? Tagad es gribētu, lai tu skaties uz manu galvu pāris minūtes un centies nedomāt par rozā zaķīti, kas sēž man uz galvas. Tu vari domāt par jebko citu, iznemot to konkrēto rozā zaķīti”.

(Gandrīz!) neizbēgami klients drīz vien saprot, ka to izdarīt ir tik pat kā neiespējami. Kad prāts iedod sev tādu instrukciju par kaut ko nedomāt, tas atgādina sev pietiekoši bieži, kas tas bija, ko viņš nedrīkst iedomāties. Šis uzvedības eksperiments var motivēt klientu atmest pūles, lai apspiestu savas iztēles tēlus, pārtrauktu to ierobežošanu.

 

Testējot vai tēla paturēšana prātā izraisīs pārmērīgu vai nebeidzamu stresu/diskomfortu vai pat liks sajukt prātā

Ja klients baidās, ka viņš varētu sajukt prātā, vai varētu pārdzīvot pārmērīgas emocionālas reakcijas, tad pamatojošas un piesardzīgas pieejas būtu ieteicamas, ar pakāpenisku pakļaušanu uznirstošajam tēlam, un rezultātu atspoguļojumu (skatīt 5. nodaļu par platformas veidošanu) . Šis piedāvā klientam iespēju apkopot informāciju par tēliem un emocijām. Ar atkārtotu tēlu pakļaušanu, tie kļūst mazāk satraucoši, un klientiem tipiski tie šķitīs vairāk pārvaldāmi (skatīt 4. nodaļu).

 

Pārbaudīt “domu - notikumu” un “domu - darbības” saplūšanas realitāti

 

Domu - notikumu saplūšana: ja klients baidās no tā, ka tēla paturēšana prātā kaut kādā veidā liks piepildīties tam, no kā klients baidās (vai padarīs vēlamo par mazāk iespējamu), tad to var pārbaudīt ar uzvedības eksperimentu palīdzību. Kā piemēru var minēt uzvedības eksperimentu sēriju ar klienti, kurai tika diagnosticēti obsesīvi - kompuslīvi traucējumi. Kliente bija pārliecināta, ka viņas prātā uzpeldošie negatīvie tēli, var radīt reālas nepatikšanas viņas tuvajiem cilvēkiem.

 

Terapijas laikā Hloja tika pārliecināta pārbaudīt realitātē vai domāšana par negatīviem tēliem liks tiem realizēties dzīvē. Vispirms Hloja iedomājās skatu, kur terapeits saļimst savā krēslā, un gūstot apstiprinājumu, ka tas nenotiek, viņa guva iedrošinājumu turpināt pārbaudīt šo ideju. Hloja iedomājās, ka administratore, kura strādāja uzgaidāmā telpā salauzīs savu roku pirms konsultācija ar terapeitu būs beigusies. Tā kā tas arī nenotika, Hloja aiz vien vairāk pārliecinājās, ka negatīvu situāciju iztēlošanās nenozīmē, ka tās notiks arī realitātē. Kā mājas darbu Hlojai vajadzēja izpildīt uzdevumu, kur viņa ļauj prātā uzpeldēt tēliem par sīkām neveiksmēm, kas notiks ar viņas vīru (piemēram, ka viņš pazaudēs savu dienasgrāmatu, vai nokritīs, kad viņi dosies kopīgā pastaigā). Vēlāk Hlojas uzdevums bija iedomāties vēl negatīvākas, nepatīkamākas situācijas, pat negadījumus, kas notiks ar viņas bērniem. Pakāpeniski auga viņas pārliecība, ka iedomāšanās par negatīviem notikumiem neliks tiem realizēties.

 

Šis eksperiments ir kā piemērs uzvedības ekspermentiem, ja terapeitiskais darbs saistīts ar domu - notikumu vai situāciju saplūšanu ( OKT darba grupas, 1997).

Līdzīgas pārliecības var rasties saistībā ar veselības trauksmi un panikas lēkmēm ar vai bez agorafobijas. Šādu traucējumu gadījumos nav retums, ka valda māņticībām līdzīgas pārliecības, kā piemēram, ja viņi atļaus šiem negatīvajiem tēliem uzpeldēt prātā par to, ka viņi ir slimi vai miruši, tad tas reāli palielinās iespējamību šiem notikumiem notikt (Wells  & Hackman, 1993). Bailes iztēloties sevi labākā fiziskā stāvoklī arī var atspoguļot progresa trūkumu: tā pat kā bailes iedomāties sevi slimu palielina iespējamību, klientaprāt, notikumam notikt realitātē, tāpat var izraisīt bailes, ka savas veselības pozitīva iztēlošanās kaut kādā veidā piesauks slimību.

Skaidrs, ka šīs pārliecības var testēt izmantojot augstāk minēto paņēmienu, lai gan dažkārt klients var būt pārliecināts, ka katastrofa notiks tikai atālākā nākotnē, līdz ar ko, tādu pārliecību ir grūti apšaubīt izmantojot šo uzvedības eksperimentu. Šādos gadījumos citas pieejas (tādas, kā transformācija, emocionālā tilta tehnika un darbs ar traumatiskām atmiņām; skatīt atgādni šajā nodaļā un 9.nodaļā) varētu būt efektīvāks paņēmiens.

 

Domu, rīcības saplūšana: piemērs domu - rīcības saplūšanai būtu pārliecību pārbaudīšana par to,  kā klienta domas noved pie konkrētas rīcības, no kuras viņš  īpaši baidās.

 

Džonam bija ļoti bail darboties ar nažiem, it īpaši, ja apkārt bija bērni. Viņš iedomājās cilvēkus, kurus viņš ir savainojis. Terapeits iedrošināja Džonu paņemt nazi sesijas laikā, un nemēģināt sevi kontrolēt. Viņš tika lūgts salīdzināt, kas patiešām notika, ar tēliem viņa prātā saisībā ar to, kas viņam šķita, ka notiks. Pēc tam viņš šo pašu eksperimentu veica mājās, sākumā darbojoties ar maziem nažiem, kad bērni bija savās gultiņās un visbeidzot sagriežot Svētdienas mielastu visas ģimenes klātbūtnē.

 

Šī pieeja var tikt tālāk attīstīta, lūdzot klientu katru reizi apzināti veidot attēlu savā prātā ar visbriesmīgākajām ainām, kad tiek šādi riskēts. Labs piemērs minēts Morisona un Vestbrūka darbā (Morisson & Westbrook, 2004). Kliente ar OKT ļoti baidījās nodarīt pāri savam bērnam. Katru vakaru kliente tika lūgta pavadīt kādu laiku vienatnē ar bērnu, vāji apgaismotā telpā, sakot sev, ka viņa bērnu nožņaugs, un iztēlojoties sevi patiešām to daram. Viņas trauksme norima līdz ar pārliecību mazināšanos. Kā norāda autori, šāda veida uzvedības eksperimentus var lūgt izpldīt klientiem, kuru pārliecības ir ego - distonas ( tas ir, ar klientiem, kuri patiešām nevēlas nevienam nodarīt pāri) nevis ar klientiem, kuri patiešām vēlētos nodarīt pāri sev vai citiem.

 

Diskriminācija

 

Gadījumos, kad klients uzskata, ka tēli precīzi aptspoguļo šī brīža realitāti, vai notikumus, kas sekos drīzā nākotnē, tad, ja tiem pievēršas konkrētās situācijās, vesela virkne uzvedības eksperimentu var tik izmantoti, lai palīdzētu klientam izšķirt realitāti no tēliem prātā.

Šie eksperimenti varētu iekļaut diskrimināciju/ spēju nošķirt starp:

 

1.) Iedomām par uztvertiem draudiem (piemēram, no fiziskās pasaules vai dzīvniekiem) un reālām briesmām

2.) Iedomām par cilvēka reakcijām uz uztvertajām briesmām, un reakcijām, kas patiešām notiek

3.) Iedomām par to kā “citi mani redz” un kā es patiesībā sevi prezentēju

4.) Iedomām par to kā citi cilvēki reaģēs un kā viņi patiesībā reāģē

 

Iedomas par uztvertiem draudiem vai briesmām un reālas briesmas

 

Tā kā in vivo piedzīvošana ir ļoti efektīva terapijas metode specifisku fobiju ārstēšanā (Ost,1989), tad kognitīvas intervences ne vienmēr ir nepieciešamas. Taču, tad kad terapeits jautā par klienta pārliecībām, tas var vairot terapeitisko fokusu, iekļaujot informāciju par to, kur jāvirza klienta uzmanība. Tā kā tēli var būt kompaktas “jēgas kapsulas” tie dod brīnišķīgas norādes par klienta pārliecībām.

 

Roza (par kuru jau iepriekš runāts 6. nodaļā), kuras fobiju par putniem lielā mērā ietekmēja Hičhoka filma “Putni”, izmantoja uzvedības eksperimentus, lai pārbaudītu nākotnes paredzējumus. Tēli, kurus Roza redzēja savā acu priekšā bija, ka putni skatās viņai tieši acīs, un ka tie redz viņas bailes, un pēc tam tie aizlido pasaukt citus putnus, lai atgrieztos un uzbruktu Rozai, un nobaidīto viņu līdz nāvei, liekot viņas sirdij izlekt ārā pa muti. Katrs no šiem tēliem tika salīdzināts ar realitāti virknē uzvedības eksperimentu.

 

Līdzīgi eksperimenti varētu tikt veikti ar kādu, kuram ir bailes no zirnekļiem, kurš uzskata, ka zirneklim ir kādi ļauni nodomi (Thrope & Salkovskis, 1995). Uztvertas fiziskās pasaules briesmas arī var tikt pārbaudītas ar uzvedības eksperimentiem:

 

Jasmīna iztēlojās kā klints gabals nobrūk no klints un sašķīst gabalos. Viņa tika iedrošināta palēkāt augšā lejā, nekur nepieturoties, lai pārbaudītu klints stabilitāti.

 

Iedomas par cilvēka reakcijām uz uztvertajām briesmām, un reakcijas, kas patiešām notiek

 

Dažkārt uznirstošie tēli biedējošās situācijās, atspoguļo to, kā cilvēks varētu reaģēt, nevis kā cilvēks patiesībā reaģēs. Piemēram, cilvēki, kas baidās no augstuma bieži vien redz tēlus par to, ka viņš zaudē kontroli. Šādus tēlus var pārbaudīt izmantojot uzvedības eksperimentus.

 

Kāds klients ļoti baidījās lekt no liela augstuma. Viņš tika iedrošināts atslābināt savus muskuļus un mazliet pašūpoties šurpu turpu un sajust, vai viņš tad leks no augstuma.

 

Līdzīgi arī iepriekšminētajā piemērā par Džonu, kuram bija OKT un bailes turēt nažus rokās, lai nenodarītu pāri saviem bērniem (skatīt domu - rīcības sajaukšanās/saplūšanas apakšsadaļu), uzvedības eksperimentu sērija, ļāva viņam izšķirt viņa iedomātās reakcijas no tām, kas patiesībā notika, kad viņam iedeva nazi.

 

Iedomas par to kā “citi mani redz”, un kā es patiesībā sevi prezentēju

 

Sociālās fobijas gadījumā klientiem ir negatīvs, izkropļots paštēls. It kā viņi paši sevi redzētu caur citu acīm (piemēram, no novērotāja perspektīvas (Hirsch et al. 2003). Kādā sesijā, kad kopā ar klientu tika formulēta situācija, noskaidrojās, ka negatīvais paštēls uzpeld sociālās stresa situācijās, kas noved pie “drošības” uzvedībām, lai slēptu trauksmes simptomus. Šīm “drošības” uzvedbām diemžēl piemīt sakāpināts sevis apzināšanās efekts, kas traucē klienta normālai funkconēšanai.

Noderīgi uzvedības eksperimentu paņēmieni ir aprakstīti Batlera un Hakmana darbā (Butler and Hackmann, 2004):

Vispirms tiek nofilmēta klienta mijiedarbība ar citu cilvēku, kurš patiesībā ir eksperimenta dalīnieks un zina, kas notiek. Šīs mijiedarbības laikā klients tiek iedrošināts atbrīvoties no visām uzvedībām, ko klients iepriekš pielietojis, lai mazinātu trauksmi, t.i., visām “drošības” uzvedbībām (piemēram, no roku muskuļu sasprindzinišānas, un aizgriešanās uz citu pusi, kad tiek dzerta kafija vai tēja).

 

Pēc tam klientam tiek jautāts kā viņš domā, kā viņam izdevās veikt šo eksperimentu. Tiek jautāts kā viņam šķiet, ko viņi ieraudzīs video ierakstā, kas tiek rūpīgi operacionalizēts balstoties uz klienta paštēla izjūtu konkrētajā situācijā. Ja, piemēram, klients ir pārliecināts, ka viņš nosarka, tad tiek piemeklēta krāsa, kura cilvēkam šķiet atbilstoša viņa nosarkšanas pakāpei. Bet, ja klients ir noraizējies, ka būs redzams, ka viņš trīc vai dreb, tad tiek lūgts, lai klients nodemonsrē, cik stipri viņam šķiet viņš drebēs ieraksta laikā, un tad tiek veikts vēl viens video, kuru tad salīdzina ar mijiedarbības video.

 

Pēc tam terapeits aicina viņus uz nākamo mijiedarbību ar to pašu cilvēku. Šoreiz tiek prasīts, lai klients neveic uzvedības, kas mazina trauksmi, un lai nekoncentrējas uz sevi, tā vietā, fokusējoties uz to otru cilvēku, ar kuru viņš tajā brīdī runā. Tad tiek veikti līdzīgi novērtējumi.

 

Tad pēc katras mijiedarbības reizes, novērtējumus, šajā gadījumā, par sarkšanu un trīcēšanu veic arī otrs cilvēks, ar kuru šīs abas mijiedarbības notika.

 

Tad uzmanīgi tiek salīdzinātas klienta pārliecības par to, kas ir noticis mijiedarbības laikā ar to, kas ir nofilmēts, un arī salīdzināts ar otra cilvēka sniegtajiem novērtējumiem.

 

Visbeidzot klients reflektē par šo eksperimentu rezultātiem. Tipiski klienti ievēro, ka viņi ar šīm situācijām tiek galā labāk nekā viņi sākotnēji bija iedomājušies; ka viņi jūtās labāk un spēj uzvesties labāk, ja viņi nesāk darīt darbības, kas viņos mazina trauksmi, t.s.,  “drošības” uzvedības (safety behaviors), vai tad, kad viņi nefokusējās uz sevi, bet gan uz otru cilvēku; un ka otrs cilvēks novērtē viņu rīcību kā labāku nekā viņi paši to bija novērtējuši, un ka šis cilvēks nav pamanījis neko netipisku bez redzamām darbībām, kas domātas, lai mazinātu trauksmi, t.s., “drošības” uzvedības ( safety behaviors).

Veselā virknē citu problēmu, ieskaitot ēšanas traucējumus, ķermeņa dismorfiskus traucējumus, un/vai fiziskus trūkumus vai izkropļojumus, tehnikas, kas līdzīgas sociālas trauksmes mazināšanai var tikt izmantotas. Klients var redzēt tēlus par savu izskatu vai izpildījumu, kas ir negatīvi va izkropļoti. Vispirms operacionalizējot klienta pārliecības, tā kā tas iepriekš minēts. Video vai audio ieraksta atgriezeniskā saite, kā arī citu cilvēku vērtējums var tik izmantots.

Arī forogrāfi var būt noderīgi. Rī un Harvijs apraksta kādu klienti, kura piedzīvoja hronisku bezmiegu (Ree, & Harvey, 2004. p 297).

 

Kliente domāja, ja gadījumā viņa būs slikti izgulējusies, nākamajā rītā viņa izskatīties izmocīta un nogurusi. Viņas partneris piekrita uzņemt forogrāfiju katru dienu, nedēļu pēc kārtas. Kad forotgrāfdjas novērtēja virkne savstarpēji nesaistīti cilvēki, neparādījās nekādas sakarības starp miega daudzumu, miega kvalitāti un viņas fizisko izskatu nākamajā rītā.

 

Iedomas par to, kā citi cilvēki reaģēs un kā viņi patiesībā reāģē

 

Vairāki pētījumi par cilvēkiem, kuriem diagnosticēta agorafobija norāda, ka šie klienti ne vien baidās no mentālām vai fiziskām katastrofām panikas lēkmes brīdī, bet arī par iespējamām sekām attiecībās ar citiem cilvēkiem (Hoffart et al. 2006). Šīs bailes no iedomātajām panikas lēkmes sekām ir dzīvīgi attēlotas tajos tēlos, kas uzpeld prātā stresa situācijās. Klienti var iedomāties, ka viņiem paliek slikti publiskās vietās, un ka viņus citi ignorēs, ieslodzīs vai izsmies (Day et al. 2004).

Šādu pārliecību patiesums var tikt pārbaudīts ar uzvedības eksmerimentu palīdzību. Ja klients baidās par to, kas varētu notikt, ja viņš saļimtu publiskā vietā, terapeits to vispirms var pārbaudīt kopīgi dodoties uz kādu publisku vietu, un tad izliekoties, ka viņš saļimst tā, lai klients var novērot, kāda ir citu cilvēku reakcija šajā situācijā. Labi, ka tipiskā reakcija uz šādu situāciju parati ir tāda, ka daži cilvēki ir noraizējušies un piedāvā palīdzību, piemēram vietu, kur apsēsties, ūdeni vai iespēju piezvanīt kādam. Tas, kas nekad nenotiek, ir piemeram, ka liels pūlis sapulcējās apkārt saļimušajam terapeitam, vai arī tiek piedāvāta lielāka palīdzība kā klients būtu vēlējies (piemēram, tiek izsaukta ātrā palīdzība). Visbiežāk šāda pieredze iedrošina klientu pašu pārbaudīt savas fantāzijas par to, kā cilvēki šādās situācijās reāģē ar to, kas patiesībā šādās situācijās notiek.

 

Džeimam bija ļoti daudz domas par iespējamām katastrofām, ja viņam sāktos panikas lēkme publiskā vietā. Viņš bija noraizējies, ka viņam varētu piemesties sirdstrieka, ka viņš varētu noģībt, ka viņam varētu būt smadzeņu audzējs, un ka atbrauktu ātrā palīdzība.  Kad viņam tika lūgts aprakstīt, kādas ainas nāk viņa prātā iedomājoties par panikas lēkmi publiskā vietā, viņš aprakstīja, ka viņam tiek uzvilkts trako krekls, ka viņu aizved uz trako namu, un ka viņu no turienes nekad vairs neizlaiž ārā. Terapeits modelēja panikas lēkmi iepirkšanās centrā, un klients bija priecīgs par iespēju vērot, kas notiek - ka tikai neliela daļa cilvēku dodas palīgā un, ka terapeits pārliecināja noraizējušos cilvēkus, ka papildus palīdzība viņam nav nepieciešama. Pēc tam klients tika iedrošināts izpēlēt situāciju, ka viņš jūtās nedaudz slikti un viņam jāapsēžas uz soliņa un jāpaberzē piere. Un atkal, klients redzēja, ka netiek piesaistīta papildus lieka uzmanība.

 

Līdzīgus uzvedības eksperimentus var veikt, lai palīdzētu cilvēkiem ar sociālām fobijām, kuru laikā viņu simptomi, kas saistīti ar trauksmi, sociālā situācijā netiktu kontrolēti.  Šāda tipa uzvedības eksperimentus sauc par “paplašinātu spēju tikt galā ar situāciju” (broadening the bandwidth).

Klienti apraksta kā viņiem šķiet, kā viņi varētu izskatīties, ja viņu simptomi tiku izteikti pārspīlēti. Terapeits piedāvā atveidot šos simptomus publiskā vietā, kamēr klients vēro citu cilvēku reakcijas. Piemēram, terapeits varētu uzlikt grimmu, lai izskatītos, ka viņš ir īpaši nosarcis, vai uzšļakstīt ūdeni sev uz sejas un padusēs, lai imitētu izteikt svīšanu. Klients ir būtībā pārsteigts par to, ka šķietami citi cilvēki šos simptomus pat nepamana vai vismaz neizrāda nekādas izteiktas redzamas reakcijas. Ja klients neņem vērā šīs pozitīvās reakcijas, sakot, ka cilvēki reaģētu savādāk, ja redzētu klienta simpotmātiku, tad terapeits var ieteikt izmēģināt šo eksperimentu pašam klientam.

 

Transformācija jeb tēlu pārveidošana

 

Ir dažādi veidi kā transformēt/ pārveidot negatīvus tēlus, lai tos padarītu mazāk draudošus un/ vai vairāk reālus. Tas ietver:

Piedāvājot paplašināt tēla kontekstu, atsaucot atmiņā to brīdi pagātnē, kas bijis vissmagākais

Atjaunojot patības potenciālu, noenkurojot to tagadnē, atkārtoti ieejot ķermenī un novērojot notikumus no malas nevis vērotāja perspektīvas

Tīši/ ar nodomu radīt pozitīvus tēlus par nākotni

Atjaunināt dažus tēla aspektus, lai padarītu to vairāk reālistisku.

 

Piedāvāt paplašīnāt tēla kontekstu, atsaucot atmiņā to brīdi pagātnē, kas bijis vissmagākais

 

Vēl viens veids, kā mazināt negatīva tēla ietekmi, ir iztirzāt to kontekstu, kurā šis tēls parādās. Piemēram, tēli visbiežāk pazūd vistrakākajā brīdī: kāds varbūt iedomājās, kā viņš vemj vai atslēdzās pilnā veikalā, vai atklāj, ka viņš iir apmaldījies tālu no mājām. Ir iespējams iedrošināt klientu šo vīziju paturpināt saistībā ar brīdi pagātnē, kas bijis vissmagākais un iztēloties, kas varētu notikt tālāk. Dažos gadījumos tas ļoti labi darbojas; klients iztēlojas kā viņš tiek galā ar situāciju, vai ierauga citus cilvēkus, kas steidzas palīgā. Lazarus (1968) šo tehniku dēvē par “laika projekciju”. Zemāk aprakstīti divi piemēri, kurus piedāvā Beks ar kolēģiem (Beck et al. 1985):

 

Kāds vīrs kļuva trauksmains, kad viņš uzzināja, ka viņa tikko dzimušajam dēlam būs nepieciešama neliela operācija tūlīt pēc dzimšanas. Viņš bija pārņemts ar iespējamiem operācijas sarežģījumiem un psiholoģisko traumu. Viņu lūdza iztēloties situāciju, kur pēc šīs operācijas dēlam ir jau 6 mēneši, un pēc tam, kad dēlam jau ir 3 gadi. Viņš redzēja savu dēlu perfektā fiziskā formā, spēlējamies kopā ar citiem bērniem pagalmā.

Cita kliente bija apsēsta ar domu, ka viņas vīrs varētu būt neuzticīgs. Viņai lūdza iztēlotes, kāda būtu viņas reakcija tikko kā viņa būtu uzzinājuis par vīra neuzticību, pēc nedēļas, kad viņa būtu uzzinājusi par vīra neuzticību, un pēc sešiem mēnešiem. Viņas tūlītējā iedomātā reakcija bija, ka viņa būtu nikna. Pēc nedēļas viņa iztēlojās sevi esam ļoti dusmīga, bet kaut ko plānojam. Viņa iztēlojās sevi pēc sešiem mēnešiem, ka kāds cits vīrietis ir pamanījis, ka viņa ir pievilcīga, un ka viņai būtu iespēja apsvērt attiecības ar šo citu vīrieti, vai palikt laulībā ar esošo vīru, kurš pēc neuzticības akta, rāpodams būtu atnācis atpakaļ un lūdzis piedošanu.

 

Atjaunot patības potenciālu, noenkurojot to tagadnē, atkārtoti ieejot ķermenī un novērojot notikumus no malas nevis vērotāja perspektīvas

Klientiem ar izteiktākām savstarpējo attiecību raizēm, iedomātais scenārijs var pasliktināties, ja to mēģina iztēloties vairāk. Tādos gadījumos formulēšana var tikt pārskatīta, un cita transformācijas tehnika šajā gadījumā strādās labāk. Sekojošajā piemērā, ar tēlu tiek manipulēts to uzliekot uz ekrāna, un papildus kliente izteikti spilgti iedomājas sevi kā vērotāju, kas atrodas šeit un tagad un vēro nepatīkamās ainas par nākotnes sevi, un tādējādi viņa var arī manipulēt ar šo ainu.

 

Džūna tika ārstēta no depresijas un no trauksmes par savu veselību. Kamēr terapeits bija atvaļinājumā, viņa piedzīvoja smagu stāvokļa pasliktināšanos un viņa tika ievietota slimīcā. Terapeits devās pie viņas uz slimnīcu un ieraudzīja, ka viņa ir pilnīgi zaudējusi saprašanu, redzot prātā biedējošas ainas, kur viņa ir kļuvusi ļoti slima. Terapeits mēģināja saprast, vai vienkārša tēla izpēte būs palīdzoša stratēģija un cerēja, ka varbūt kliente redzēs sevi atveseļojamies, un ka viņai veicas labi. Šī naivā ideja pāragri izgāzās: kliente iztēlojās sevi pilnībā novārgušu, un ka māsiņas stūma viņu iekšā zārkā. It kā tas vien jau nebūtu gana traki, kliente aprakstīja ainu par to kā izskatās viņas kaps un viņas vīrs, bērns un vēl viena sieviete stāvam pie tā.

Šajā brīdī terapeits un arī kliente nolēma apstāties.  Nākamajā dienā terapeits atkal gāja pie klientes un pamanīja, ka stāvoklis nav uzlabojies. Problēmas formulēšanā kopā ar klienti atklājās, ka viņa novērtēja šo ainu kā reālu viņas nākotnes atspoguļojumu. Terapeits atminējās, ka pirms pāris mēnešiem kliente aprakstīja kādu ainu, kur viņa redzēja savu kapu un konkrētu datumu, kas rakstīts uz kapakmens. Jau atkal šī aina tika interpetēta kā nākotnes atspoguļojums, līdz kamēr konkrētais datums pagāja bez jebkādiem negadījumiem, un tad šī aina pagaisa. Apbruņojies ar šo izpratni, terapeits to atgādināja klientei, un maigi norādīja, ka kaut kas līdzīgs, iespējams, notiek arī šoreiz. Lai gan kliente bija diskomfrotā, viņa pieņēma iespēju, ka tas varētu būt alternatīvs izskaidrojums tam, ko viņa redz.

Kliente kopā ar terapeitu izdomāja jaunu scenāriju, kuru kliente iztēlojās ļoti detalizēti: šajā ainā viņa vizualizēja sevi sēžam uz dīvāna kopā ar savu vīru un bērnu. Viņa paskatījās uz savām drēbēm un redzēja, ka viņa nav ievīstīta trako kreklā. Viņa iedomājās, ka drausmīgās ainas par viņas slimību un nāvi bija no kāda seriāla, ko viņi kopā ar vīru skatījās pa televīzoru. Viņa iedomājās, kā šīs ainas izgaist līdz ar kanālu pārslēgšanu vai televīzora izslēgšanu, un visbeidzot viņā iztēlojās, ka sasit to drumslās un izmet pāripalikušos gružus ārā pa logu. Tad viņa iztēlojās, ka kopā ar savu ģimeni iekāpj mašīnā un dodās nelielā izbraucienā. Šī intervence izrādījās ļoti veiksmīga: nepārtrauktie attēli un sapņi par viņas slimību pazuda.

 

Klienti, kuriem ir depresija dažkārt norāda, ka redz ainas saistībā ar sevi it kā no malas. Tā kā minēts iepriekšējā piemērā, šīs ainas ir vienkārši konstrukcijas, bet var sevī ietvert satraucošas nozīmes. Atkal apvienojoties ar sevi, ieejot ķermenī un skatoties caur savām acīm var radīt sajūtu, ka cilvēks pats ir spējīgs kaut ko darīt un aizvietot pasivitāti un bezpalīdzību, kā tas minēts nākamajā piemērā:

 

Džeks ir piedzīvojis dažas visai traumatiskas pieredzes un jūtās depresīvs un traumatizēts. Pēc tam, kad Džeks ārzemju ceļojuma laikā pagājušajā gadā piedzīvoja zemestrīci, viņš uz pāris dienām zaudēja runas spējas. Sociālās situācijās viņš dažkārt piedzīvo to, ka vairs nespēj runāt tekoši, un tad viņš atvainojas un dodas mājās. Pēc tādām situācijām viņš dodas gulēt bez jebkādām cerībām par labāku nākotni. To visu pavada aina pašam par sevi no vērotāja perspektīvas kā viņš bezpalīdzīgi guļ gultā. Šīs ainas jēga ir tāda, ka viņš ir nedziedināmā depresijā, un ka viņš nekad neatgūsies un neizveseļosies, un ka viņš vairs nekad nebūs aktīva sabiedrības daļa. Terapeits maigi mēģināja iedrošināt klientu pievērsties viņa šī brīža pieredzei, apskatot telpu sev apkārt esot šeit un tagad, nevis vērojot sevi no augšas un redzot savu bezcerīgo nākotnes vīziju. Šis manevrs būtiski mainīja klienta perspektīvu: viņš atklāja, ka viņa bezpalīdzības izjūta izzuda, un viņš bija spējīgs pieņemt lēmumu, ka viņš piecelsies un sāks kaut ko darīt.

 

Tīša pozitīvu nākotnes tēlu/ ainu veidošana

 

Borkoveca un kolēģu (Borkovec et al. 2004, 2008) auglīgais darbs ar klientiem, kuriem diagnosticēti ģeneralizēti trauksmes traucējumi (ĢTT) norāda uz potenciālo ieguvumu pozitīv tēlu veidošanā. Klienti ar šādiem traucējumiem ir pārņemti ar ainām par nākotnes potenciālām problēmām un neveiksmīgiem pūliņiem šīs problēmas risināt. Ģeneralizētas trauksmes gadījumā šīs domas ir verbāli ruminējošas. Borkovecs norāda, ka šāda veida domāšana īslaicīgi var pastiprināt to, ka tēls prātā neparādās, jo vārdiem ir tendence nobloķēt vizuālus tēlus. Toties trūkumi šādai ruminēšanai ir neadekvāta nepatīkamu tēlu apstrāde. Viena no daudzām stratēģijām, kuru šādos gadījumos ieteikts izmantot ir tīša pozitīvu nākotnes ainu veidošana (Borkovec, 2008). Šī neformālā versija pozitīvas interpretācijas trenēšanai (skatīt 3. nodaļu) ir līdzīga stāstam par Vinniju Pūku un siventiņa bailēm. Piemēram, kad Pūks ar Siventiņš ieiet mežā un Siventiņš sāk uztraukties par vētras tuvošanos, Siventiņš saka: “Ja nu vētra nopūš koku”, uz ko Pūks atbild: “Bet, ja nu nenopūš?”

Veidojot tēlus par nākotni, kur nenotiek sliktākais ir viens veids kā attīstīt mazāk trauksmainu nākotnes perspektīvu (vairāk skatīt Beck et al. 1985).

 

Tēla apsektu uzlabošana/atjaunošana

 

Dažos gadījumos, kad šķiet, ka tēls ir par šo brīdi, patiesībā atspoguļo pagātnes atmiņu, un to vajag atjaunot. To dažkārt var izdarīt uzlabojot kādu tēla aspektu, lai tas vairāk iederētos šī brīzā realitātē. Beks ar kolēģiem (1985) to apraksta šādi:

 

Klientam vajadzēja atdot atpakaļ nekvalitatīvus logus, kurus viņš bija iepriekš pasūtījis. Viņš briesmīgi gribēja sūdzēties menedžerim. Terapeits lūdza, lai klients apraksta tēlu, ko klients redzēja saistībā ar paredzēto tikšananos ar menedzēri. Viņš aprakstīja tēlu, ka viņš redz sevi paliekam augumā mazāku un mazāku, kamēr menedžeris kļuva lielāks un lielāks, vairāk biedējošs, kliedza uz viņu un bija ļoti sarkans. Klients spontāni atpazina, ka šī aina atgādina bērnības situāciju ar viņa tēvu. Saprotot šo saistību, terapeits lūdza, lai klients vēlreiz iztēlojās tikšanos ar menedžeri. Šoreiz klients redzēja sevi patiesā izmērā un bija spējīgs būt pārliecināts un aizstāvēt savus argumentus. Šis vairāk reālistiksias tēls atjaunoja viņa pārliecību par sevi, un viņš bija spējīgs efektīvi tikt galā ar situāciju.

 

Emocionālā tilta tehnika: veidojot tiltu ar pagātni

 

Kā jau mēs redzējām 2. nodaļā, dažādu psiholoģisku traucējumu gadījumā, diezgan bieži klienti min, ka viņiem atkārtoti, parādās/ uzpeld satraucoši tēli.

Vēl viens veids, kā strādāt ar šādiem periodiski uzpeldošiem satraucošiem attēliem vai ainām, tiek saukts par “emocionālā tilta” tehniku, kas aprakstīta 6. nodaļā. Tas sevī iekļauj tīšu ainas atsaukšanu atmiņā, kamēr klienta acis ir aizvērtas, aprakstot visu, ko klients redz šajā ainā “Es” formā, tagadnes laikā. Kad klients aprakstījis multi-sensoros simulus tajā brīdī, ainu un personīgo ainas nozīmi, tad klientu lūdz atsaukt atmiņā, kad pirmo reizi klients izjutis šādu sajūtu, juties līdzīgi. Šāda pieeja var radīt elegantu ceļu, lai atklātu būtiskus notikumus pagātnē, kas signalizē nepatīkamās nozīmes par klienta patību, sevis-konceptu, citiem cilvēkiem, un/vai par pasauli. Šādas atklāsmes var stiprināt formulēšanu un palīdzēt ar klienta iesaisti, kurš var kļūt ziņkārīgs par to, kādā mērā pagātne viņus vajā, un var izrādīt lielāku vēlmi, lai izmainītu jebkādu izvairīšanos, kas turpina uzturēt problēmu. Kāds pētījums, kas apstiprina šo ideju tika publicēts 2004. gadā (Day et al. 2004), kur autori norāda, ka strādājot ar pacientiem, kuriem diagnosicēta agorafobija, tika izmantota daļēji strukturēta intervija, lai savilktu kopā šīs bailes ar traumatiskām bērnības atmiņām. Pacienti bieži vien norādīja, ka viņi iepriekš nebija izdarījuši šādu pagātnes atmiņu savienošanu ar šī brīža tēliem, kas signalizēja par iespējamām briesmām. Un pie tam, šie klienti bija ieintriģēti izveidojot šādas sakarības. Pēc nedēļas tika izdarīti atkārtoti trauksmes mērījumi, un būtiski bija kritušies rezultāti saistībā ar agorafobisku izvairīšanos.

Nozīmīgas paralēles var vilkt ar OKT pacientiem un “mentālu piesārņojumu” (Ranchman,2006). Ir atsevišķa OKT pacientu apakšgrupa, kas norāda, ka viņi jūtas piesārņoti, kur netiek norādīts, ka viņiem ir bailes piesārņot citus, un uz kuriem atklāšanas (exposure) un atbildes prevencijas metodes nedarbojas. Rančmans norāda, ka atmodinot “sajušanas sajūtu” saistībā ar piesārņojumu un mēģinot atklāt, kad klients pirmo reizi tā juties, bieži vien izveidojās emocionālais tilts ar klienta piedzīvotu traumu, kurā klients juties nopietni nodots. Sajūta par piesārņojumu var būt viegli iedarbināta, kad kaut kas atgādina par nodevību. Klīniski novērojumi norāda, ka atvieglojuma sajūta, ko klients izjūt ne tik daudz, piemēram, ar roku mazgāšanu var tikt atvieglota, bet tieši šīs sajūtas analīze un pārveidošana ar ainas pārstrukturēšanu par atmiņām saistībā ar nodevību, padarot vieglāku atklāsanās (exposure) un atbildes prevenciju. Ainas pārstrukturēšanas tehnikas ir aprakstītas 9. nodaļā.

Dažkārt agrīnās atmiņas, kurām ir piekļūts, atklāj to informācijas avotu, kurš baro diskomforta sajūtu tagadnē, un ir atbildīgs par nozīmību šī brīža ainai:

 

Katrīnai bija panikas lēkmes. Šīs lēkmes izraisīja pat vismazākā informācijas saistība ar slimību vai nāvi, vai ar sajūtām viņas ķermenī, kuras viņa katastrofizēja un interpretēja kā drīzu viņas nāvi. Detalizēta ainas izpēte (fenomenoloģija) atklāja, ka tad, kad viņai bija šī panikas lēkme, viņai bija tāda sajūta, ka viņas dvēsele it kā pamet viņas ķermeni, un ka viņa krīt lejā uz elli. Lēkmes laikā viņa pieskārās savai sejai vai rokām, vai turējās pie krēsla, kur viņa sēdēja, lai pārliecinātu sevi, ka viņa vēl joprojām atrodas savā ķermenī. Viņa ticēja, ka ir iespējams nonākt ellē, pirms vēl viņas ķermenis palicis auksts, pirms vēl kāds būspaspējis pamanīt, ka viņa jau mirst.

Terapeits mēģināja noskaidrot, kur kliente pirmo reizi izjuta līdzīgas ķermeniskas sajūtas, un kur viņai pirmo reizi parādījās līdzīgas domas. Katrīna atcerējās kādu atgadījumu, kad viņai bija 7 gadi. Viņa spēlējās dārzā kopā ar draugu, un pretēji mātes norādēm, viņi bija izgājuši ārpus dārza robežām pa sētas pusi un šķērsojuši ielu, pa kuru brauca daudz mašīnu. Viņu notrieca kāda no garām braucošajām mašīnām un meitene salauza roku. Slimnīcā viņai iedeva vispārējo anestēziju, un kad tā iedarbojās, viņa bija pārliecināta, ka viņa mirst un dodas uz elli. Šī pārliecība izskaidrojama ar to, ka viņas vecāki viņu veda uz baznīcu, kurā bija sprediķi par to, ka cilvēks ir jāizglābj, lai tas nenonāk ellē. Katrīna bija noraizējusies, ka viņa, iespējams, nav glābta, kas nozīmē, ka viņa nonāks ellē, jo mācītājs bija norādījis, ka gadījumā, ja cilvēks šaubās vai viņš ir glābts vai nē, tad tas nozīmē, ka viņš nav glābts. Viņs arī sprediķoja par to, kā tas būtu nonākt ellē pirms pat vēl cilvēka ķermenis ir palicis auksts.

 

Šis atklājums starp šīs dienas ainām un pagātnes atmiņām var palīdzēt klientam “atvērt acis”. Katrīnai atklājot šo agrīno atmiņu un to, kā šī pieredze iekrāsoja viņas tagadnes izjūtas noveda pie tālāka formulējuma paplašināšanas un darbu ar agrīno atmiņu ar to metožu palīdzību, kas aprakstītas 9. nodaļā.

 

Radīšana

 

Kā norādīts diskusijā par Borkoveca atklājumiem (2004, 2008), pozitīvi tēli un ainas var radīt vēl vienu stratēģiju, lai izmainītu tās ainas, kas uzpeld dienas laikā. Stratēģijas, lai radītu šos pozitīvos tēlus ir aprakstītas grāmatas 12. un 13. nodaļā.

 

Secinājumi

 

Šajā nodaļā mēs esam apskatījuši daudz veidus, kā darboties ar tēliem un ainām, kurus klienti izjūt, kā saistītus ar šī brīža vai nākotnes notikumiem (vairāk kā pieredzi, kura nāk no atmiņām, kas būs nākamās nodaļas tēma). Mēs īsumā apskatījām socializācijas, mikro-formulācijas aspektus (skatīt arī 5. - 7. nodaļu) kā ievadu detalizētākam aprakstam par to, kā palīdzēt klientam ar intevencēm iekļaujot:

 

Tēlu manipulāciju, lai iedarbinātu metakognitīvu virziena maiņu pretīm tam, lai redzētu attēlu kā mentālu notikumu vairāk kā šī brīža situācijas vai nākotnes atspoguļojumu

 

Diskriminēšanu starp piedzīvotajiem tēliem un realitāti

 

Tēlu pārveidošanu piedāvājot saturu, kas atspoguļo vairāk reālistisku, plašāku kontekstu

 

“Emocionālā tilta” veidošanu, lai atkklātu iespējamos pagātnes avotus tām ainām, kas tiek redzētas tagadnē, pasvītrojot to, ka tēliem varbūt ir lielāks sakars ar pagātnes situāciju nekā ar nāktoni vai tagadni.

 

Šīs pamatstretēģijas ir aprakstītas arī 3. un 4. nodaļā, ar variācijām saturā. Pilnīgi jaunu pozitīvu tēlu radīšana (pretēji darbam ar nepatīkamo tēlu) apskatīta 4. nodaļā.

 

Gadījuma vinjeta.

 

Tēlu transformēšanas izmantošana, lai mazinātu trauksmi:

Turies pie rozēm”

 

Ketlīna A. Mūnija, Kognitīvās terapijas centrs, Hantigtona Pludmale, Kalifornija, ASV

(Hathleen A. Mooney, Centre for Cognitive Therapy, Hungtington Beach, California, Usa

 

Emma piedzīvoja stripras trauksmes brīžus darbā, tadās situācijās, kad viņai bija papildus atbildības saistībā ar uzdevuma veikšanu. Katru reizi, kad viņas boss ienāca viņas kabinetā, viņai bija ļoti grūti klausīties un viņa arī neatcerējās, ko viņs bija viņai teicis. Emma baidījās, ka boss varētu būt pārskaities, ja viņa visu nebūtu izdarījusi perfekti.
Pārskats par Emmas darba pieredzi, ko bija rakstījis viņas boss, neparādīja, ka bosam būtu kādas negatīvas izjūtas, rīcība, vai attieksmes pret viņu. Pat to saprotot, viņa savā acu priekšā redzēja tēlu, kurā boss ir nikns un naidīgi nokaņots un grasās viņai sist ar koku, kuru viņš turēja rokās.
Es piedāvāju Emmai, ka mēs varētu izmantot so telu viņas pašas labā. Kā viņa varētu šo tēlu pārveidot, lai tas saskanētu ar pozitīajām pieredzēm, kas viņai bija ar savu bosu? Sokojošajā nedēļā, Emma atgriezās ar jaunu tēlu: viņas boss tuvojās ar rožu klēpi rokās. Šāda aina lika viņai pasmaidīt un nomierināties. Ja viņa varēja iztēloties savu bosu šādi, viņa uzskatīja, ka viņa būs spejīga ieklausīties bosa norādēs un atcerēties, ko viņš nupat teica. Pēc tam, kad Emma praktizējās terapijas laikā atsaukt prātā traumatisko notikumu un transformējot koku par rožu klēpi, viņa bija gatava šo tēlu mēģināt izveidot darba vidē. Kad viņas boss nākamajā nedēļā viņai tuvojāš, viņa pārveidoja koka nūju par rozēm. Viņai vairs nedraudēja bosa uzbrukums. Emma atklāja, ka viņa ir spējīga pasmaidīt, palikt iesaistīta sarunā un piedalīties sarunā. Rezultātā viņa kļuva vairāk relaksēta un produktīva, veicot savus darba pienākumus.