Sagatavošanas vizualizācijās intervencei

 

Platformas izveidošana vizuālizācijas intervencei: Galvenie principi un treniņš

 

Ievads

 

Šajā nodaļā mēs izklāstīsim dažus galvenos principus un treniņus vizualizācijas darbam ar klientu visdažādākajās situācijās. Šī nodaļa ir iedalīta četrās sadaļas. Pirmās trīs sadaļas iekļauj četras fāzes: empīsko iemācīšanas modeli – plānošanu, piedzīvošanu, novērošanu, reflektēšanu. Ceturtā sadaļa pievēršas grūtībām, kas var parādīties vizualizācijās intervences gaitā. Apskatīsim sekojošās sadaļas:

Vizuālizacijas intervences plānošana/ sagatavošana

Vizuālizacijas intervences piedzīvošana/ pieņemšana

Vizualizācijas intervences novērošana, reflektēšana, sekošana tai

Problēmu novēršana: citas grūtības ar vizualizācijas intervenci, kuri var rasties

 

Vizuālizacijas intervences plānošana/ sagatavošana

 

Definīcija, kas ir vizualizācija

 

Klients ne vienmēr saprot ko nozīmē vizualizācija. Daži uzskata to par mentālajiem tēliem, kas ir nedroši, fantastiski, nereāli, pārdabiskie, vai arī zīmēm, kas sajauc prātu. Tas ir nozīmīgi terapeitam noteikt kādas idejas klientam ir par vizuālizaciju, pēc nepieciešamības normalizēt vizuālizāciju, palīdzēt klientam saprast kas tas ir, un nodrošināt racionālo vizualizācijas procesa pamatojumu.

Apgalvojumi, kas palīdz normalizēt tēlu veidošanas procesu: Daudziem bēdīgiem cilvēkiem ir bēdīgas domas, kas iet caur viņu prātiem. Dažreiz tie ir domu vai vārdu formā, dažreiz attēlu vai arī sajūt ķermeniski. Vai tas notiek ar tevi? Vai tu dažreiz redzi attēlus, tēlus vai vārdus?

Cita stratēģija tiem, kuri ir noskaņoti skeptiski pret to, ka parādās šie attēli, ir uzdot šādu jautājumu:

“Iedomājies, ka tu ēd citronu – Ko tu sajūti savā mutē?” vai “Iedomājies, ka tu atrodies pie savas mājas – cik logus tu redzi?”

 

Tas arī automātiski pamudina kinestētisko  garšas un redzes vizualizāciju, un palīdz klientam konstatēt, ka mentālā vizualizācija ir daļa no ikdienas dzīves pieredzes.

 

Ja terapeits nevaicā par tēliem, viņš parasti nemēdz saņemt par tiem ziņojumus. Klients var neapzināt tos, var būt samulsis, uztraucies par terapeita reakciju. Ārstu izpratne par to, cik ir izplatīta vizualizācija dažādās jomās ir pieaugusi pēdējos gados. Šī atzīšana ir devusi turpmāko realizāciju tam, ja terapeits uzdod piemēroto jautājumu, tiek konstatēts, ka vizualizācija spēlē nozīmīgu lomu daudzos traucējumos, iekļaujot arī depresiju, kas parasti uzskatīta par vairāk verbāli-domāšanas nekā vizuāli balstītu traucējumu.

 

Nodrošināt loģisko pamatojumu vizualizācijas intervencei

 

Klientiem (un dažreiz terapeitiem), kas nepieraduši izmantot vizualizāciju, var būt iebildumi pret terapeitisku intervenci, kas ir balstīta uz vizualizāciju, un var uzskatīt to par nenoderīgu. Šādam bažām jābūt apspriestam, kamēr klients pilnīgi iesaistās procesā. Atšķirībā no psihoterapijas verbālās formas, kur lingvistiskās komunikācijas forma ir parasti atzīta kā “normālā”,  formālās vizualizācijas procedūra ne vienmēr ir daļa no sociālajām operācijām ikdienās dzīvē. Mēs bieži lūdzam cilvēkus aizvērt viņu acīs un tad “vizualizēt, ka viņš atrodas šeit, ko jūt savā ķermenī”. Tās ir gluži dabiski priekš klienta pieprasīt papildus paskaidrojumus un racionālus pamatojumus.

 

Loģisks pamatojums var mainīties atkarībā no intervences tipa un kas, iespējams labāk der klientam. Līdzjūtības prāta apmācību bieži pielieto neiropsihoterapijā, analoģiski praktizējošiem līdzjūtības vizualizāciju. Gilberts paziņo, ka līdzjūtības vizuālizacijas praktizēšana palīdz jums veidot un stiprināt jauno izturēšanas veidu pret sevi, tāpat kā veidot sava ķermeņa spēku. Klientiem veidojot savas jaunas prasmes, funkcionālā ekvivalences teorija, kura apgalvo, ka tādi paši nervu procesi ir iesaistīti vizualizācijā pieņemot prasmes, faktiski darot tos, var arī sniegt noderīgu pamatojumu. Citi klienti var gūt labumu no psiholoģiskā pamatojuma, piemēram, izmantojot  mūsu vizualizāciju var palīdzēt piekļūt atmiņām un jaunām perspektīvām, kur citādāk nevar piekļūt , kad mēs vienkārši runājam par tām. Dažiem var būt noderīgs paskaidrojums: “tās palīdzēs tikt galā ar neskaidriem jūsu dzīves aspektiem, piemēram, saistība starp jūsu pašreizējām problēmām un jūsu bērnības pieredzi, un palīdzēs mainīt jūsu emocionālo reakciju uz līdzīgām situācijām nākotnē ”.

Loģiskām pamatojumam jābūt pārbaudītam ar klientu, piemēram, jautājot: “Vai tam ir jēga”? “Vai tas ir noderīgi zināt to?” “Vai ir kaut kas, kam nav jēgas?” “Varbūt mēs to apspriedīsim?”

Putting the client at ease”  

Kopā ar citiem intervences veidiem, klientam jājūtas mierīgam procesā, lai vizualizācijas process būtu vairāk efektīvs. Daži klienti var justies neērti aizvērot acis, vai kad skatās uz viņu terapeits, vai iesaista relaksācijas procedūrā, kas var novest viņus pie nekontrolējamām jūtām. Ja tā notiek, jāizmanto sadarbošanās attiecības, lai pielāgotos jūtām, kas vairāk ērti viņiem (piemēram, viņi tur acis vaļā, vai terapeits novērš savu skatienu).

 

Klientiem jābūt pabrīdinātiem, kur nepieciešams, ka noteiktām tehnikām var būt intensīva ietekme. Terapeitiem vairākkārt jāatkārto, ka vairāk efektīva terapija šādu jūtu pieredzē ir neizbēgama, un izteikt empātiju gaidāmam diskomfortam, kas parasti ir īslaicīgs. Individuāls formulējums var palīdzēt klientam saprast izvairīšanās lomu, saglabājot problēmu, kas iekļauj izvairīšanos no stiprām emocijām un nepatīkamiem tēliem. Ja klienti jūt, ka nevar tikt galā ar intensīvo ietekmi, noderīgi identificēt un praktizēt veidus, lai samazinātu viņu trauksmi.

 

Izvedot “drošu vietu” vizualizācijā

 

Kad klienti, sakarā ar negatīvajiem tēliem nonāk dziļā emocionālā pārdzīvojumā (during imaginal reliving for PTSD), noderīgi izveidot enkuru viņiem (piemēram, smaržas smaka, noteikt telpas krāsu, vai sajust krēsla tekstūru), tāda veidā viņi var atgriezties “šeit un tagad” terapeita kabinetā. Enkuri palīdz klientiem iesākt un aiziet no sesijas relatīvi mierīgā stāvoklī.

Alternatīva stratēģija dāžiem klientiem (piemēram, ar vardarbības pieredzi), kuri baidās no vizualizācijas tēliem vai novājinātam garastāvokļa svārstībām, ir jāizveido “drošas vietas vizualizāciju”. Atšķirībā no citām vizualizācijas intervencēm, kur mērķis ir palielināt emociju līmeni (pozitīvu vai negatīvu), “drošas vietas” vizualizācijas mērķis ir nodrošināt ērtu vietu. Atbalsts un relaksācija ir tas no kā jāsāk ar klientiem un/vai jāatgriežās pie tā, ja jūtās pārmērīgi stresains.    

Drošai vietai jābūt patvēruma vietai ar siltumu, patīkamām asociācijām. Bieži noderīgi ir ņemt reālas vietas vai cilvēkus, kuri izpilda šādu funkciju klientu dzīvē. Dažreiz droša vieta var būt vizualizēta vienu reizi (piemēram, sargenģelis).

 

Terapeitam jāasistē klientiem: Iedomājies, ka tu esi vietā, kur tu jūties droši, komfortabli, kur tu jūties atslābināts, kur esi tu pats, esi mierīgs.  Ļauj šī drošai vietai ieplūst tavā prātā, nofokusējies uz to vēl un vēl vairāk. Vai tu vari redzēt to? Kur tās ir? Vai tur ir vēl kāds? Apraksti ko tu redzi un ka tu jūties??

Ja klientiem ir grūti vizualizēt drošu vietu, terapeits var piedāvāt dažas smukas vietas (kalni, meži, ezeri, upe) vai piedāvāt iemācīt vietu, vai piedāvāt terapijas kabinetu kā drošu vietu.

 

 Vizualizācijas intervences piedzīvošana/ pieņemšana

 

Vizualizācijas intervence strukturēšana sesijas ietvaros

 

Faktiski vizuālizacijas intervencei ideāli jābūt novadītai 30 minūšu laikā, 50 minūšu ilga sesija. Ja nepieciešams, sesija var būt pagarināta, lai vismaz 20 minūtes nodrošinātu debrifingu un nobeigt intervenci. Dažam intervencēm (bērnības atmiņas) terapeiti un klienti var organizēt paplašinātu sesiju, varbūt pat ilgāk nekā 1.5 stundu. Vispār, kur ir paredzētās  vizualizācijas sesijas vēlams veikt sagatavošanas darbu iepriekšējās sesijās, runājot par loģiskiem pamatojumiem un potenciālu saturu, un dabūt klientu atļauju rīkoties.

Īpaši svarīgi atstāt 20 minūtes pēc vizualizācijas intervences šādiem trim mērķiem:

Mutiski iztaujāt par piedzīvošanu

Pārliecināties, ka klients atgriezās atpakaļ realitātē, nav zaudējis prātu

Apspriest mājas darbu. Tas var iekļūt terapijas sesijas atkārtošanā, reflektējot saturu, ierakstot vairākas reizes, vai vizualizēti praktizēt jaunas prasmes.

 

Vizualizācijas intervences strukturēšana caur sesijām

 

Vizualizācijas intervence vienmēr ieņem vietu starp sesijām. Piemēram, vienā sesijā terapeits var izraisīt un izpētīt klientu traumatiskās atmiņas; citās tās var veikt intervenci un pārdomāt tās nozīmi.

Dažreiz vizualizācijas darbs var paņemt vairāk laika nekā paredzams, bet citreiz nozīmīgas izmaiņas var panākt pārsteidzoši ātri. Reliving and rescripting sesijas, kur ir daudz “traumas karsto punktu” var būt nepieciešamas vai nu pagarināta, vai vairākas sesijas. Vizualizācijas darbā nedrīkst steigties. Velns slēpjās detaļās.

 

Vizualizācijas intervences fiziskie aspekti

 

Vizualizācijas sesijas vislabāk būtu jāveic, kad ir minimāls ārējais troksnis. Zāles pļāvēju troksnis parasti nav lietderīgs brīdī, kad jūs vēlāk atskaņojat ierakstu. Jābūt ērtam krēslam. Klientam jāiesaka ieņemt komfortablu, atslābinātu pozīciju; parasti ar nekrustotām, izstieptām uz priekšu kājām, ar noņemtām brillēm, un aizvertām acīm. Daži klienti var, piemēram, noģērbt drēbes kas pārāk spiež, kaklasaite, apavi.

 

Starppersoniskās terapeita prasmes

 

Vizualizācijas darbs bieži ir saistīts ar dziļām un bēdīgām atmiņām, tāpēc ar citām KBT prasmes aspektiem, starppesoniskās prasmes, kas iekļauj terapeitisku siltumu, ziņkārību, empātiju un patiesumu  - ir ļoti svarīgas. Tomēr, kad strādā ar vizualizāciju, ir momenti, kad jābūt empātiskām, un ir momenti, kad nav ieteicams būt empātiskām, tās dažreiz var būt arī anti-terapeitiski.    

 

Terapeiti var un viņiem jābūt līdzjūtīgiem ar piedzīvoto emocionālā pārdzīvojuma līmeni, un jāsasaista to ar  klienta personisko nozīmi  un faktiskā notikuma traumatisko raksturu. Tomēr, vizualizācijas intervences laikā, kad intervences mērķis ir panākt traumatisko vai nepatīkamu notikumu “on-line”, empātijas izpausme mēdz būt graujoša, pārtraucot pieredzes plūsmu. Terapeitam jāprot pieņemt pēc būtības neitrālo pozīciju, lai atvieglotu un atklāt personisko nozīmi ar klientu.

 

Kopā ar citām terapeitiskām intervencēm, iepriekšēja sagatavošana potenciālām emocionālam pārdzīvojumam ir svarīga. Ja nepieciešams, terapeitam jābrīdina iepriekš klients, ka sesija var būt sāpīga īstermiņā, tomēr lietderīga ilgtermiņā. Svarīgi ir nepārtraukt procesu, kamēr tas nav absolūti nepieciešams, terapeits paskaidro klientam, ka mēģinās palikt fonā, vienkārši uzdodot pavedinošus jautājumus un nepiedāvās komfortu, kamēr klienta trauksme nekļūst stipra. Pēdējā gadījumā, tas var būt palīdzoši organizēt “pārtraukuma signālu” ja ir gaidāms stipra trauksme, tādus ka pacelt roku, lai izbeigtu traumatiskus pārdzīvojumus, ja tie kļūst neizturami.

 

Kopumā, vizualizācijas darbā, terapeitam jāuztur neitrālā pozīcijā un toni. Tomēr, var būt īpaši gadījumi, parasti kad dara transformācijas darbu, kad terapeitam jākļūst vairāk dzīvīgam. Ja klients kļūst par huligānu vai lamājas, terapeits var atvieglot procesu, uzņemot neatlaidīgu vai niknu balss toni. Ja klients svin savu jauno prasmju un attiecību attīstību, terapeits var izvēlēties, lai atspoguļotu dažās šīs sajūsmas viņu pašā balsī vai sejas izteiksmē.

 

Terapeita lomas un tehniskās prasmes: atšķirības akcentos starp spontāno vizualizāciju un radot transformācijas vizualizāciju

 

Terapeitu tehnikas prasmes vizualizācijas darbā atslēga ir, iespējams vadīšanas procesa atklāšanā, atvieglojot asociācijas veidošanu, pētīšanu, kontekstualizāciju un negatīvu tēlu transformāciju. Kad sāk atvieglot, pētīt un formulēt spontāno vizualizāciju, terapeita loma ir izveidot šos palīglīdzekļus , kas izraisa attiecīgu tēlu un piedzīvošanas saturu. Terapeits var izveidot īstenībā šādus palīglīdzekļus, piemēram, atnest putnu būri uz telpu, kad strādā ar klientu, kam ir putnu fobija.  Alternatīvi, palīglīdzekļi var atrasties iztēlē: Pabīdi savu prātu atpakaļ uz pagājušo nedēļu, kad tu biji lielveikalā un jūties nobījes…kas notiek ar tavu prātu? Kāds ir tavs tēls? Kāda ir pirmā pazīme, ka kaut kas ir nepareizi? Īpaši svarīgi nodrošināt, ka tie ir klienta tēli, un ka terapeits nepiedāvā vai netīši noved klientu pie tēliem vai “atgūtām atmiņām”, kas nav klienta pašas.

 

Kad izraisa un pēta notikumus no bērnības, rekomendē terapeitam novadīt instruktāžu klientam: “Tagad aizver acis, un ļauj tēlam ieplūst tavā prātā. Nespiediet uz tēlu, vienkārši dodiet tēlam ieplūst tavā prātā, un pasaki man ko tu redzi”.  Pēc tam terapeits turpina rīkoties ka tēla neuzbāzīgs starpnieks, jautājot Sokrātiskus jautājumus, lai palielinātu spilgtumu un piedzīvojumu, un izpēta jēgu, piemēram, “Kas notiek? Ko tu redzi? Ko tu izjūti ķermeniski? Vai ir kādas skaņas, smaržas, garšas ko tu esi pamanījis? Ko tev tas nozīmē, pasaule un citi cilvēki? Ko tu uzzināji par sevi?”

 

Vizualizācijas transformācijas darbam, terapeitam tipiski vajag nodrošināt drīzāk vairāk sastatnes, lai atvieglotu jaunu prasmju attīstību un jaunu eksistences veidu. Kognītīva un emocionālā izvairīšanās bieži nozīmē, ka klients nav sasaistījis svaŗīgās informācijas daļas, kas varētu izmainīt viņa notikumu saprašanu. Labi strukturēti Sokrāta jautājumi, kas dod iespēju klientam atspoguļot iepriekšējo pieredzi no jaunās perspektīvas, tādas kā “Kā tu gribētu, lai tas būtu?” un “Ko tu tagad zini par to, par ko nezināji iepriekš?” ir īpaši noderīgs. Terapeiti var palīdzēt klientam “uzzīmēt iztēloto tēlu”, lai izsauktu klientam jaunas jūtas, pārliecības un pieņēmumus. Piemēram, klientam ar sociālo trauksmi, terapeits var jautāt: “Ja tu jūtīsies vairāk pārliecināts par sevi, ko tu teiktu auditorijai? Kādas ir tās jūtas? Kādi jaunie noteikumu veidi vai darbības principi tev ir uz vietas? Kādi tev ir pamatā pārliecības par sevi un citiem? ”

 

Tas var novest turpmāk sīkākā Sokrātatiskā jautāšanā, piemēram “Ka tās atšķiras no iepriekšējā?”

Dažas transformācijas formas darbā (piem., shēmas fokusēta terapijā) terapeitam var būt nepieciešams pieņemt vēl aktīvākas lomas, kad klients ir bezspēcīgs un iestrēdzis. Piemēram, aizsargāšanās pret vardarbību ir centrālā shēmas terapijā, un terapeitam nepieciešams atvieglot un piedāvāt citus veidus. Piemēram, šāds jautājums: Iztēlojies kādu cilvēku, kuru tu gribētu, lai viņš atrodas tavā pusē pret tevi. Kuru tu izvēlētos?” Vai pamatojoties uz iepriekšējo sarunu ar klientu, terapeits varētu ievest zināmu aizsargu: “ieliec savu tēvu notikumā. Ko viņš dara un saka tavam onkulim tagad?” Terapeitam jāiemāca klientam jaunas prasmes, iespējams piedāvājot, ka “viņš mazais” pieņem “sevi lielo”, lai teiktu “Pietiek, pietiek, vācies prom no manas puses un nekad neatgriezies” pāridaŗītājam.

 

Citas stratēģijas lai palielinātu vizualizācijas spilgtumu un spontanitāti

 

Zinātnieki norāda, ka spilgta vizualizācija biežāk ir saistīta ar stipram emocijām. Šīs emocijas parasti ir negatīvas klientiem ar psiholoģiskiem traucējumiem. Šī novērojuma interesants rezultāts ir tas, ja terapeits var palīdzēt izveidot spilgtu pozitīvu tēlu, tas var nozīmīgi palielināt klienta pozitīvas emocijas, motivāciju, un viņu pārliecinātību par nākotnes rīcību. Lai atvieglotu spilgtu emocionālo vizualizāciju, terapeits sākumā var vingrināt klientu ar neitrāliem tēliem, tādiem kā citrona sūkāšana. Ir arī dažādas citas teorijas:

Iegūt detalizētu aprakstu par vidi, kur notiek notikums: “Kur tu esi? Kādā krāsa ir istaba? Kas ir istabā? Kā tā smaržo? Kāda ir temperatūra?”

Fokusēties galvenokārt uz ķermeniskām sajūtām. Jautājot par citām tēla detaļām (piem., emocijām, domām, uzvedību), bieži noderīgi ar vizualizācijas palīdzību novest pie fiziskām sajūtām (pulss, tirpšana, neskaidrām sajūtām vēdera rajonā, bedre vēderā vai ķermeņa temperatūra). “Ko tu sajūti savā ķermenī? Kurā vietā tu to sajūti? Kam šī sajūta ir līdzīga? Cik stipra/plaša tā ir?” Terapeitam jāizmanto dažādas metaforas, kas klients var izmantot un reflektēt: “Tāda sajūta it kā tev ir liels melns caurums vēdera bedrē”?

Uzsvērt, ka tēli var būt multisensorie: jautāt par vizuāliem, dzirdes, kinestētiskiem, taustes, ožas elementiem; vai izpētīt sajūtas un atmosfēru.

Saņemt svarīgās detaļas, tādas kā: “Iztēlojies, ka tu esi kinorežisors. Es nevaru redzēt filmu. Paskaidro, kas tieši tur notiek, un ko tu vari saskatīt priekš manīs.”

Klientam ir jāpieņem “perspektīvas lauks”, kur viņš piedzīvo “no iekšas”. Tās varētu būt: ”Ja tu skaties uz sienu, ko tu pamani?” nevis no novērotāja perspektīvas, kad klients skatās uz piedzīvojumu no “malas”: “Ja tu redzi sevi skatošos uz sienu, ko tu pamani?”

Palūdziet klientam lietot pirmo personu tagadnē, lai atstāstītu piedzīvojumu, it kā tas notiek ar viņu tagad (“Es skrienu lejup pa ceļu, būdams vajāts…”). Ja sākumā šī pieredze ir ļoti sāpīga, klients var sākt no novērotāja perspektīvas, lietojot pagātnes formu: “Skaties uz sevi tobrīd, 6 mēnešus atpakaļ, skrienot lejup pa ceļu , tevi vajāja…”

Arī šajā pašā tēlā var netikt izmantots laiks (piemēram, Pieaugušais Jānis, Jānis ir 8 gadus vecs)

Sekojiet klienta, lai pārliecinātos, ka viņš ir procesā, un bilde ir skaidra (piemēram, Pasaki man, ko tu redzi? Kas notiek tavā ķermenī? Kur tu šobrīd esi?)

Uzdot specifiskus jautājumus dažās vietās: “Ko tu iemācījies no šīs pieredzes; ko uzzināju par sevi, citiem cilvēkiem, kopumā par dzīvi?”

 

 Vizuālizācijas sesijas audio ieraksts

 

Dod klientam audio ierakstu, lai viņš noklausās mājās, ir laba prakses daļa kognitīva terapijā. Klients var atgriezties pie ieraksta, ja viņš vēlās atsvaidzināt savu atmiņu par iepriekšējo sesiju. Atkārtota iedarbība uz saturu netiek uzskatīta par nepieciešamu vairākās vizualizācijas intervencēs. Tapāt ka sesijas laikā, kur tiek atvieglotas sāpīgas atmiņas, arī klausoties audio ierakstu vienu vai vairākas reizes var rosināt detaļas atmiņā, vai konsolidēt jaunās perspektīvas.

 

Tomēr, kur jaunas prasmes vai “jaunie eksistences veidi” tiek vizualizēti, prakses elementiem jābūt labvēlīgiem. Vairāki augstās klases sportisti un treneri veido vizualizācijas audio ierakstus, lai paaugstinātu savas prasmes. Līdzīgi, vizualizācijas sesijas ieraksti var būt ļoti svarīgi, lai klientiem attīstītu savas prasmes un “jaunus eksistences veidus”.

 

Vizualizācijas intervences novērošana, atspoguļošana un sekošana

 

Debriefing

 

Vizualizācijas sesijas bieži ir neparastā pieredze klientam; Tās varētu būt viņiem diezgan negaidītas detaļas un nozīme. Lielu uzmanību jāvelta piedzīvojuma novērošanas un atspoguļošanas adekvātam laikam. Pirmām kārtam terapeitam un klientam ir noderīgi rezumēt pieredzi, saņemot satura detalizēto aprakstu: “Kas man patika? Kas notikās?”

 

Otrkārt, terapeitam un klientam ir jāatspoguļo piedzīvojuma ietekmi un nozīmi: “Vai šīs tēls atspoguļo īstenību? Kas, ja tam bija burtiskā nozīme? Kas, ja šī nebūtu? Ir citās interpretācijas? Kā šī pieredze saskan ar formulējumu? Salīdzināsim jūsu uzskatus tagad ar tiem, kuri bija pirms tam, kad mēs iesakām vizualizācijas darbu – kādas atšķirības jūs redzat? Ka jūs varat paskaidrot šo?”

 

Ar klientiem, kuri iesaistās pozitīvā vizualizācijā, tāda ka pašpārliecības prasmes, noderīgiem jautājumiem jābūt sekojošiem: “Ko tu pamanīji, kad tu atkārto šo uzvedību tavā iztēlē? Kā šīs iztēles scenārijs ietekmējis tavu pašpārliecinātību?”

 

Terapeitam un klientam arī ir jāplāno nākamās sesijas. “Kāds būtu nākamais solis? Vai mums vajadzētu paplašināt  vizualizācijas intervenci citiem līdzīgiem piedzīvojumiem? Kādi uzvedības eksperimenti šobrīd varētu būt izdarīti, lai sekotu šim darbam? Kādā veidā mēs varētu domāt, lai mazinātu piedzīvotu distresa līmeni, kuru esi piedzīvojis vizualizācijas sesijās?”

 

Aiziet no sesijas piezemētām nevis pārmerīgā distresā

 

Ir īpaši svarīgi, lai terapeits dod laiku, lai pārrunātu konkrētus jautājumus un nomierina klientu pirms sesija ir beigusies. Ja nepieciešams, atgriezt klientu pie viņa drošās vietas, ir viens no veidiem, kas palīdz klientam aiziet no sesijas mierīgā stāvoklī. Ja klients joprojām ir nedaudz disociēts, tad terapeits var palīdzēt piezemēt viņu, palūdzot aprakstīt telpas detaļas, vai pārrunājot tekošus notikumus, tādus kā pēdējās ziņas. Īpaši svarīga stratēģija, lai atgrieztu klientu šeit un tagad ir piedāvāt viņam pasmaržot un lietot smaržas ar stipri pozitīvām asociācijām.

 

Ja nepieciešams, klientam pirms braucot mājās vai atgriežoties uz darbu, aiziet pastaigāties. Ja ir paredzēta grūta sesija (reliving session), terapeits var ieteikt, lai klients atnāktu ar draugu, partneri, kuri aizvedīs mājās.

 

Vizualizācijas mājās darbs

 

Vizualizācijas mājas darbs var ieņemt dažādas formas, kas ir atkarīgs no intervences īpatnības. Dažiem klientiem nav viegli atjaunot scenāriju pašiem, tāpēc terapijas sesijas ieraksts var būt īpaši nozīmīgs jauno prasmju un perspektīvu nostiprināšanai. Ieraksta klausīšanās nākamās nedēļas laikā var palīdzēt klientam aptvert jauno ķermenisko, emocionālo, kognitīvo līmeni. Prasmju veidojošie ieraksti tipiski ir atskaņoti regulārāk nekā citi vizualizacijas sesijas veidi. Tomēr tie var zaudēt savu ietekmi, kad klients pierod pie tiem. Būtu īpaši noderīgi taisīt jaunus ierakstus un atjaunot to, kas aptver nesen veiksmīgo pieredzi, tādējādi saglabājot interesi un pastiprinot pārmaiņas sajūtu. Piemēram:

Sociāli trauksmains klients taisa jaunu ierakstu ar terapeitu, aptverot negaidītas pašpārliecinātības jūtas, mieru, ticība sev ko viņš ir piedzīvojis nesen sociālajā vidē.

 

Klientam jāatrod laiks un vieta, lai klausītos ierakstu, kur viņam neviens netraucētu. Ja citi ir mājās, klientam vajadzētu apspriest par klusu laiku viņa istabā, vai jālieto austiņas, lai nevarētu dzirdēt blakus skaņas. Klients jāinformē, ka viņš nedrīkst klausīties ierakstu automašīnas vadīšanas laikā. Protams, tas kārdinoši aizņemtiem cilvēkiem, bet tas ir potenciāli bīstami viņiem.

 

Citi rekomendēti vizuālizācijas mājās darba veidos iekļauj:

Zīmēt tēlus

Ievākt pierādījumus tēliem, lai veikt tās mikro formulēšanu

Ņemt vērā citas alternatīvas nozīmes, kas piemērotas gatavojoties nākamai sesijai

Katru dienu ievērot reakciju uz tēliem

ierakstīt uzbāzīgos tēlus dienasgrāmatā, kontrolēt distresa stāvokļa biežumu

salīdzināt tēlus ar realitāti

 

Problēmu novēršana: grūtības, kas varētu rasties

 

Kad atbalstīt neatlaidību, un kad nē

 

Kad terapeitiem jāatbalsta klienta neatlaidība ar vizualizāciju, un kad klientiem ir jādod izvairīties? Iesaka atšķirt  galvenās atšķirības starp vizualizācijas darbu fokusētu uz stipri traumatiskām situācijām un mazāk traumatiskām. Lietderīgi terapeitam būt diezgan neatlaidīgam un jāpierunā uz netraumatisko vizualizacijas darbu, bet jabūt piesardzīgam tur, kur ir ļoti nozīmīga trauma.

 

Piemēram, ja klients kļūst distresēts sakarā ar bērnības vardarbības tēlu, terapeitam jāļauj klientam strādāt tādā tempā, kurā viņš jūtās ērti. No citas puses, ja sesijas mērķis ir iemācīt klientam atbildēt vairāk pārliecinoši kritiskiem ģimenes locekļiem, neatlaidība un trenēšana var atnest vairāk augļus nekā piekāpties domai, “Es nevaru to izdarīt”.

 

Ja klienti jūt, ka atmiņas emocionālā ietekme ir nomācoša, tos var pamudināt rakstīt, zīmēt vai metaforiski iztēlot, lai nodrošinātu “vēsāku” telpu. Rakstot traumatiskās atmiņas stāstus var būt ļoti palīdzoši atmiņas organizēšanā, un var palīdzēt veidot pašpārliecinātību, lai sadarbotos pieredzei ar atmiņu.

 

Ko darīt ja klientam ir problēmas piekļūt tēlam

 

Daži klienti saka, ka viņi nevar piekļūt tēlam; daži nelabprāt iesaistās vizualizācijā, varbūt no bailēm kāds būs šīs tēls. Kad klienti stāsta, ka viņiem ir grūtības ar piekļūšanu vai iesaistīšanos, svarīgi saprast iemeslu. Iespējams, klienti nesaprot, ka no vizualizācijas var gūt labumu. Varbūt saskata vizualizāciju, ka nedrošu un bīstamu. Vai viņiem ir sliktas vizualizācijas spējas? Varbūt nav pieejama atmiņa? Vai scenārijs šķiet izdomāts(iztēlojas ka tiek izglābts, bet patiesībā tas nenotika)?

 

Atkarībā no formulēšanas, dažādas stratēģijas var palīdzēt, ja klients redz iespēju piekļūt vizualizācijai, palīdzošas intervences iekļauj:

definīcija par vizualizācijas nozīmi

pietiekams laiks, lai parādās tēls

Dod atļauju neskaidriem tēliem, vai attēliem  kas ir piedzīvots ar vienas sajūtas palīdzību (piem., kinestētiskas)

Nodrošināt neitrālu tēlu vizualizācijas pieredzi, lai parādītu, ka tiem ir piekļuve redzes vizualizācijai, piemēram, “Tu redzi savu māju no malas. Cik logu ir tajā? Kāda istaba ir no kreisās malas? Un no labas? Pasaki man, kādas mēbeles tev ir vannas istabā? Kur tās atrodas?”

Nodrošināt spēcīgus palīglīdzekļus pirms sākās vizualizācija, piemēram elpošana, lai nomierinātu pulsu

Klienta fotogrāfijas, bērnības, vai vecāku, vai attiecīgas vides orientierus, tādus ka iepriekšēja māja kur notika vardarbība

 

No citas puses klients nevēlās uzsākt vizualizāciju, ka viņš ir trauksmains. Iespējamās stratēģijas var iekļaut:

Nodrošināt racionālo sapratni

Kultivēt uzticēšanas atmosfēru terapeitiskās attiecībās

Iesaistīt klientu relaksēšanas procedūrās pirms vizualizācijas

Noteikt veidus, kā tikt galā ar intensīvu ietekmi, kas var rasties vizualizācijas laikā

Sākt ar “drošas vietas vizualizāciju”, un tikai pakāpeniski ieviest apdraudošus tēlus

Pielietot tēlu manipulācijas metodes, lai sniegtu klientam pieredzi kontrolēt vizualizāciju – tās varētu būt negatīvu tēlu ielikšana uz iztēlotā TV ekrāna, tad samazināt vai palielināt tos, ieslēdzot skaņu skaļāk un klusāk, aizvietot vienu personu ar otru, ieviešot multfilmu varoņus un tā tālāk

Sarunas ar “atdalītu aizsargu” shēmas terapijā; kas ir daļa no sevis, kas patur klientu tālāk no viņa emocijām, lai piekļūtu citās visneaizsargātākās vietās

Praktizēt “mindfulness”, lai asociācijas tēli kļūtu par normālu daļu neapdraudošo realitātei, garīgās parādības formu

 

Secinājums

 

Šī nodaļa nodrošina galvenos racionālos pamatojumus un metodes vizualizācijas darba iesaistīšanā. Pirmais uzdevums terapeitiem, kas plāno vizuālizācijas intervenci ir palīdzēt mazināt klienta bailes, un nodrošināt racionālo pamatojumu, kas ir konsekventa ar formulējumu, un “atbilst” tiem. Sagaidot šaubas un atbildot uz jebkādiem jautājumiem atvieglo procesu. Ar citām kognitīvām terapijas stratēģijām, terapeitu pašpārliecība lietojot vizualizācijas intervenci, parasti palielinās prakses laikā, līdzīgi ārstu praksei.